Foto: Paula Čurkste, LETA.
Covid–19 pandēmijas laiks mums licis caur citu uztveres prizmu paraudzīties uz daudzām lietām. Viena no tām – medicīnisko pakalpojumu pieejamība. To kvalitāte un kvantitāte. Slimnīcu un citu ārstniecības iestāžu tīkla funkcionalitāte un efektivitāte.
Reti kuram iepriekš būtu nācis prātā, ka pienāks brīdis, kad ārstniecības iestādēm nāksies ierobežot sniegtos pakalpojumus, savukārt visai veselības aizsardzības nozarei pārdalīt resursus, lai kaut cik pienācīgi dotu pretsparu tikai vienai slimībai. Ļoti lipīgai, ātri mainīties spējīgai, ar īpaši smagu gaitu. Masu medijos publicētās ziņas par to, ka atsevišķas slimnīcas vai to nodaļas strādā režīmā, kas ir tuvu to maksimālajai kapacitātei, optimismu nevieš.
Tagad, kad savu rūgto mācību devis Covid–19, būtu laiks pārdomāt, ko vēl varam darīt, lai uzlabotu veselības aprūpes sistēmu un it īpaši Latvijas slimnīcu tīklu. Nodrošinātu tā stabilitāti, prognozējamību un attīstību. Lai cilvēki nebūtu jābaida ar stāstiem, ka pacientus nebūs ne kur likt, ne kam ārstēt.
