Fotogrāfijas no Gunāra Freimaņa albuma: bērnības portrets, ar mazmeitām, uzrunājot tautiešus trimdā, zem sarkanbaltsarkanā karoga Helsinki-86 gājienā 1988. gada 14. jūnijā (Freimanis — gaišā džemperī) un sarunā ar Jāni Rožkalnu, Rolandu Silaraupu un Linardu Grantiņu 1987. gadā. Līdzās Freimaņa sūtītie zīmējumi no lēģeriem. Foto — Kristīne Madjare.
Latvijas pretestības kustības dalībnieks Gunārs Freimanis bija viens no nedaudzajiem, kas ideju par brīvu Latviju uzturēja dzīvu okupācijas gados
Džungļu palmā jautrs pērtiķītis, no sniegotu kalnu virsotnes plūst mirdzošs zils strauts, kaķēna un mazā putniņa līksmie piedzīvojumi — no līdzpaņemtās mapes Ineta Tumaševska citu pēc citas izņem uz garām papīra strēmelēm zīmētas salokāmas bērnu grāmatiņas. Pie katra dzīvespriecīgā zīmējuma ir pantiņš, vai drīzāk otrādi — kāda cita ieslodzītā zīmējumi ilustrē Gunāra Freimaņa no Mordovijas meitai Inetai sūtītos dzejolīšus. Sevišķi daudz to ir par kaķēna nedarbiem, jo mazajai Inetai patikuši kaķi.
Paštaisītās salokāmās grāmatiņas Ineta no tēva saņēma vēstulēs. Ja nezinātu Gunāra Freimaņa (1927—1993) dzīves gājumu, neviens tagad nepateiktu, ka krāšņi ilustrētās lapiņas ceļojušas no drūmākajiem Padomju Savienības lēģeriem, kuros trīs reizes par savu pārliecību garus gadus pavadījis Freimanis. «Es no agras bērnības biju pieradināta pie vēstuļu rakstīšanas,» atceras Ineta. Ieslodzījumā tās gaidīja tēvs.
