Kaspars Riže. Foto — Lauris Aizupietis.
Pirms 40 gadiem mežzinim bija jāmāk profesionāli dzert šņabi. 90. gados pār galvu spindza lodes un varēja nākties arī pašam šaut. Šodien mežziņa darbu atvieglo droni. Kaspars Riže to visu ir piedzīvojis, bet mežu iemācījies lasīt kā grāmatu
Kaspara bārdainais zods saslejas augšup, un acis uzmanīgi pārskrien priedes slaidajam stumbram: «Pag, šis ir neparasti! Tik daudz piepju! Paskat, kā tās aug vienā līnijā. Tur būs šķēlis zibens. Redzi švīku?»
Es redzu. Ar zināmu piepūli, bet, ja parāda ar pirkstu, tad pamazām sāku saskatīt. Viena, divas, trīs... Elektrības cirstā rēta no koka galotnes līdz saknei ar laiku aizvilkusies, sadzijusi, jau tikpat kā nemanāma, bet parazītiskās sēnes, kas, izmantojot priedes vājuma brīdi, to apsēdušas, vairs negrasās atstāties.
