Andris Vasko. Foto — Alise Šulca, Picture Agency.
Andra Vasko (37) dzīvesstāsts atklāj, ka 80. un varbūt pat 90. gados pansionātos dzīvojošie bērni netika skoloti. Sabiedriskās organizācijās apstiprina — mūsu vidū ir daudzi pieaugušie, kuri neprot lasīt un rakstīt
Gandrīz divmetrīgais vīrietis ar plaukstām kā dārza lāpstas un pasaku milža seju rada priekšstatu, ka ar visu spēj tikt galā. Rīgā viņam ir sava mājiņa ar dārzu, suns, ir arī gana daudz naudas, lai izmaksātu kafiju Āgenskalna kafejnīcā, kur satiekamies. Tajā ir plauktiņš ar grāmatām. Kad norādu uz tām, Andris pat nepaskatās. «Burtus viņš zina, taču nevar salikt tos kopā tā, lai saprastu izlasītā jēgu,» paskaidro Andra asistente Nataļja Vilistere, enerģiska sociālā darbiniece.
Jā, 37 gadus vecajam vīrietim vajadzīga palīdzība. Viņš ir audzis bez ģimenes rūpēm, kopš desmit gadu vecuma dzīvojis pansionātos bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem un ir palicis bez izglītības. Tikai pirms gada Andrim atklāta vājdzirdība, un Nataļjai radušās aizdomas, ka tās dēļ bērnībā konstatētā garīgā atpalicība varētu būt nepareiza diagnoze, kas joprojām apgrūtina vīrieša iespējas dzīvē.
