Zvērests kā valsts sākums

Zvēresta tradīcija ir daudz senāka par mūsdienu parlamentu. Viens no senākajiem zināmajiem rakstītajiem zvērestiem ir aptuveni 4500 gadu sens. Šumeras pilsētvalsts Lagašas valdnieks Eannatums ap 2500. gadu pirms mūsu ēras pēc konflikta ar kaimiņu Ummu lika tās valdniekam zvērēt vairāku dievu vārdā ievērot noteiktās robežas. Protams, starp seno Mezopotāmiju un mūsdienu Latviju nav pamata apgalvot tiešu institucionālu pēctecību. Tomēr abos gadījumos zvērests publiski nostiprina saistību un paredz atbildību par tās pārkāpšanu.

Šī forma izrādījās pārsteidzoši noturīga. Hammurapi likumā, kas tapis ap 18. gadsimtu pirms mūsu ēras, zvērests izmantots arī tiesiskos strīdos, savukārt par nepatiesu liecību bija paredzēts sods. Ēģiptiešu priekšstatos zvērests bija saistīts ar Maat – patiesības, taisnīguma un kosmiskās kārtības principu; tā pārkāpums varēja tikt uztverts kā šīs kārtības apdraudējums. Hetu impērijā zvērests bija starptautiskā līguma kodols. Romā sacramentum apzīmēja arī karavīra militāro zvērestu. Tā laušana tika uzskatīta par smagu disciplīnas pārkāpumu, taču konkrētais sods bija atkarīgs no pārkāpuma un laikmeta.

Gadsimtu gaitā mainījies tas, kam cilvēks apliecina uzticību: dieviem, valdniekam, tautai. Taču ir saglabājusies izpratne, ka noteiktu pienākumu uzņemšanās prasa īpašu publisku un personisku apliecinājumu. Pētnieks Donald L. Magnetti, analizējot seno Tuvo Austrumu līgumus, pauž domu, ka tā kā nebija starptautisku institūciju, kas pieskatītu, vai līgumi tiek ievēroti, līguma slēdzēji zvērēja pie dieviem, jo ticība dievu sodam palīdzēja nodrošināt, ka vienošanās tiek pildīta. Ja ar to nepietika, palika militārs spēks.

Mūsdienās zvērests darbojas demokrātiskas valsts tiesiskajā un institucionālajā ietvarā, un tas var radīt iespaidu, ka ar likumā noteiktajiem pienākumiem vien pietiek. Bet iedomāsimies, vai kāds kontrolē tiesnesi, kurš pamato spriedumu? Vai deputātu, kurš balso pēc labākās apziņas? Vai ārstu, kurš izlemj, cik daudz resursu veltīt pacientam? Visās šajās vietās valsts nevar būt klāt. Tur darbojas tikai dotais vārds. Zvērests nav tikai arhaiska paraža; tas ir publisks apliecinājums, kas papildina tiesību normas ar personisku atbildības uzņemšanos.

Arī tas, ko zvērests prasa no cilvēka morāles, nav mainījies. Frīdrihs Nīče darbā “Par morāles ciltsrakstiem” raksta, ka cilvēkam ir dabiski aizmirst un ka aizmāršība nav trūkums – tā var būt arī veselības pazīme. Taču, lai cilvēks spētu dot solījumu, viņam jāspēj atcerēties sava apņemšanās un turēties pie tās. Viņam jāmācās būt disciplinētam un uzticamam arī pašam sev, lai varētu paļauties, ka nākotnē izdarīs to, ko apsolījis. Zvērests ir viens no svinīgākajiem veidiem, kā cilvēks apliecina šo apņemšanos. Tāpēc zvēresta laušanu mēdz uztvert nevis kā vienkāršu kļūdu, bet kā nodevību.

Tas izskaidro, kāpēc forma šeit nav dekorācija. Antropoloģijā pārejas rituāliem ir trīs fāzes: atdalīšanās no vecā statusa, liminalitāte jeb pārejas stāvoklis un iekļaušanās jaunajā. Šo teorētisko ietvaru var izmantot, lai zvērestu interpretētu kā pārejas brīdi: cilvēks atstāj vienu statusu un publiski uzņemas jaunu lomu. Valodas filozofijā šādu izteikumu mēdz saukt par performatīvu: tas ne tikai apraksta pasauli, bet noteiktos apstākļos arī veic darbību. “Es zvēru” neapraksta pasauli, bet to maina - tāpat kā “es pieņemu” laulībā vai “es pasludinu” tiesā. Zvērests nav simbols kaut kam, kas notiek citur; tas ir pats notikums.

Tieši tāpēc tiesību zinātnē zvērināšanu neuzskata par ceremoniju pie iecelšanas akta, bet par tā noslēgumu. Kristaps Hahelis rakstīja: “Zvēresta pieņemšanas un došanas esence ir svinīga pielaišana pie amata pienākumu pildīšanas, no vienas puses, un šo pienākumu svinīga uzņemšanās, no otras puses.” Un Jānis Pleps to pašu izteica vienkārši: “Kas nav nodevis zvērestu, tas nevar pildīt savus pienākumus.”

Hipokrāta zvēresta tekstu parasti datē ar 5. gadsimta beigām vai 4. gadsimta sākumu pirms mūsu ēras, lai gan tā precīza izcelsme un tapšanas laiks nav pilnīgi droši zināms. Šis teksts gadsimtu gaitā ir piedzīvojis dažādas interpretācijas un pārveidojumus. Tā nozīme nav saistīta ar nemainīgām medicīnas metodēm, bet ar jautājumiem par ārsta atbildību, kaitējuma nepieļaušanu un profesionālajām robežām. Mūsdienu Hipokrāta zvēresta versijas atšķiras no senā teksta. Jebkura amata zvēresta kodols ir tas pats, proti, pašam sev uzlikta robeža tur, kur citādi būtu tikai vara. Zvērests ir viens no retajiem rituāliem, kurā vara pati sevi ierobežo.

Demokrātiskā valstī zvērests saista amatpersonu ar konstitucionālo kārtību un sabiedrību, kuras vārdā tā turpmāk izmantos valsts varu. Tam ir juridiska, politiska un arī ētiska nozīme. Likums noteic pienākumus, bet ar zvērestu cilvēks pats publiski apliecina gatavību tos godprātīgi pildīt.

Latvijā Saeimas deputāta un Valsts prezidenta svinīgā solījuma teksts ir ietverts Satversmē. Tiesneša zvērestu nosaka likums. Šīm amatpersonām uzticētās pilnvaras atšķiras, taču visos gadījumos solījums iezīmē īpašas atbildības uzņemšanos.

Valsts prezidents apņemas visu savu darbu veltīt Latvijas tautas labumam, ievērot Satversmi un likumus un būt taisns pret visiem. Tiesnesis sola būt godīgs un taisnīgs, uzticīgs Latvijas Republikai, noskaidrot patiesību un spriest tiesu saskaņā ar Satversmi un likumiem. Saeimas deputāts Latvijas tautas priekšā apņemas būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas, kā arī ievērot Latvijas Satversmi un likumus.

Zvērestam ir konkrētas juridiskas sekas, jo tas ir būtisks amata iegūšanas procesa noslēgums, kurā cilvēks personiski uzņemas atbildību par uzticēto pilnvaru izmantošanu.

Tādēļ nozīme ir gan izrunātajiem vārdiem, gan procedūrai. Satversmē noteiktā solījuma formula prasa precizitāti. Amatpersona nevar pati izvēlēties, kuras apņemšanās izteikt, kuras izlaist un kuras pārstāstīt sev ērtāk. Tāpēc nozīme ir gan izrunātajiem vārdiem, gan noteiktajai procedūrai. Deputāta solījuma teksts ir ietverts Satversmē, un amatpersona nevar patvaļīgi izvēlēties, kuras tā daļas izteikt vai izlaist. Šāda prasība uzsver publiskā akta tiesisko un simbolisko nozīmi.

Saeimas deputāta solījums sākas ar vārdu “es”. Tajā ir ietverta personiska atbildība, kuru nevar uzņemties deputāta partija, frakcija vai parlamenta vairākums. Saeimas deputātu ētikas kodekss šo atbildību konkretizē: deputāts nevar aizbildināties ar valdības pārstāvju, partiju vai citu personu spiedienu, lai attaisnotu balsojumu pret savu sirdsapziņu.

Individuāla solījuma došana šo personisko atbildību padara redzamu. Katrs deputāts nostājas Latvijas tautas priekšā un pats izrunā vārdus, ar kuriem uzņemas pienākumus. Ja vienu un to pašu tekstu izrunātu simts balsu vienlaikus, tas joprojām būtu tas pats teksts, taču katra deputāta personiskā atbildība būtu mazāk skaidri sadzirdama. Zvērests darbojas tikai tad, kad to izrunā tas, kurš uzņemas saistības.

Turklāt zvēresta nozīme turpinās arī pēc svinīgās sēdes. Tas dod sabiedrībai skaidru mērauklu, pēc kuras vērtēt amatpersonas rīcību. Vai lēmumi atbilst dotajam solījumam? Vai uzticētā vara tiek izmantota tās valsts labā, kurai apliecināta uzticība?

Šie jautājumi kļūst īpaši svarīgi apstākļos, kad demokrātiju iespējams vājināt, izmantojot pašu demokrātiju. Vēlēšanās iegūts vairākums var pieņemt lēmumus, kas pakāpeniski ierobežo politisko konkurenci, mazina tiesu neatkarību, apklusina pilsonisko sabiedrību un medijus vai pakļauj institūcijas konkrēta politiskā spēka interesēm. Tas, ka vara iegūta vēlēšanās, pats par sevi negarantē, ka tā tiks izmantota demokrātiski.

Arī likumdevēju saista Satversme. Vēlētāju uzticība dod pilnvaras rīkoties tās ietvaros, un deputāta solījums šo pienākumu apliecina personiski. Vienlaikus zvērests pats par sevi nespēj novērst ļaunprātīgu varas izmantošanu. Pleps, vērtējot 2003. gada Augstākās tiesas priekšsēdētāja atlikto tiesu izpildītāju zvērināšanu, atzina, ka “zvērests nav atbilde uz iespējamām nelikumībām”. Nepieciešamas neatkarīgas tiesas, institūciju savstarpēja kontrole, brīvi mediji un politiskā atbildība. Šis piemērs rāda arī citu risku: ja zvērests kļūst par pēdējo ieganstu, kas jāizmanto, lai kādam liegtu amatu, tas vairs nav zvērests – tas kļūst par veto. Līdzīgu situāciju mēs šobrīd novērojam Polijā. 

Savukārt, ja uzskata, ka zvērests ir pārkāpts, tas jāvērtē likumā noteiktajā kārtībā, nevis jāizmanto pret cilvēku tikai tāpēc, ka viņam ir citāds viedoklis.

Latvijai šajā diskusijā ir vēl īpaša dimensija, proti, valsts nepārtrauktība. Latvijas Republika tika dibināta 1918. gadā un juridiski turpināja pastāvēt arī okupācijas laikā. Neatkarības atjaunošana balstījās atziņā, ka prettiesiskā okupācija un aneksija Latvijas valsti nebija izbeigusi.

Šis princips nosaka, kādas valsts amatā cilvēks stājas un kādai valstij sola uzticību. Okupācijas prettiesiskums un Latvijas valsts nepārtrauktība pieder pie mūsu konstitucionālās identitātes. Amatpersonai, kura apņemas ievērot Satversmi, šis pamats jau ir saistošs. Amata zvērests šajā ziņā ir sabiedrības dibināšanas akta atkārtojums katrā paaudzē: tā ir atbilde uz jautājumu, vai valsts, kurai zvēr, joprojām ir tā pati valsts, kas tika dibināta.

Tomēr ir vērts diskutēt, vai šis princips nebūtu nepārprotami jāizsaka arī pašā solījumā. Satversmes ievadā ir nostiprināta neatkarības atjaunošana uz valsts nepārtrauktības pamata. Šā principa iekļaušana solījumā nozīmētu tā personisku un publisku apliecināšanu.

Deputāta solījumā īpaši izceltas Latvijas suverenitāte, demokrātija un latviešu valoda. Līdzīgi būtu iespējams apsvērt arī valsts nepārtrauktības un okupācijas un aneksijas prettiesiskuma skaidru nosaukšanu.

Krievijas agresija pret Ukrainu šo jautājumu padara vēl konkrētāku. Jautājums “Kam pieder Krima?” pārbauda attieksmi pret principu, kas ir būtisks arī Latvijas valstiskumam: militārs spēks un prettiesiska aneksija nerada likumīgas tiesības uz citas valsts teritoriju. Krima ir Ukrainas daļa, un tās okupācija šo piederību nemaina.

Latvijas neatkarības atjaunošanā būtiska bija Padomju Savienības īstenotās Latvijas okupācijas un aneksijas neatzīšana par tiesiskām, kā arī valsts nepārtrauktības principa saglabāšana. Tādēļ izvairīšanās skaidri atzīt Ukrainas teritoriālo integritāti liek jautāt, cik konsekventi konkrētais politiķis aizstāv arī Latvijas tiesiskās pastāvēšanas pamatu. Vienu un to pašu principu nevar pārliecinoši aizstāvēt attiecībā uz Latviju, vienlaikus pieļaujot tā pārkāpšanu Ukrainā.

Zvērestu nevajadzētu pārvērst arvien garākā politisko nostāju sarakstā: pārmērīgi plašs teksts var mazināt katras apņemšanās skaidrību. Tā tekstam jābūt koncentrētam un saistītam ar valsts konstitucionālajiem pamatiem. Priekšlikums to papildināt prasītu rūpīgu juridisku izvērtējumu un atklātu diskusiju par jēgu, nozīmi un sekām.

Tomēr šāda diskusija ir vajadzīga. Laikā, kad Latvijas drošību apdraud gan ārējs agresors, gan centieni vājināt demokrātisku valstu iekšējo noturību, mums jāspēj skaidri nosaukt, ko nozīmē uzticība Latvijai.

Zvērests ir brīdis, kurā cilvēks publiski pasaka, kādu valsti viņš apņemas sargāt un kādus principus ievērot, izmantojot tam uzticēto varu. Katram deputātam jāizrunā šie vārdi pašam. Pēc tam sabiedrībai ir tiesības prasīt, lai viņš tos ievēro. 

Zvērestā dotais vārds saista cilvēku ar Latvijas valsts likteni, un tā patiesā jēga atklājas katrā lēmumā, kas sargā tautas brīvību un Satversmi.

Autore ir Tiesību, ētikas un publiskās pārvaldes eksperte, Rīgas domes deputāte (JV).