Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Lasot starpkaru vēsturiskos romānus vai skatoties filmas, es bieži domāju, kādas bija likumsakarības, kas veidoja vēsturi tajā posmā un kā tajā visā jutās parastie cilvēki. Cik traģiski daudziem izvērtās likteņi. Dzīvojot Padomju Savienībā, man kā skolniecei likās, ka tā nekad nebeigsies. Kad samērā pēkšņi tas notika 1990. gadā, mēs visi bijām tā laika vēstures liecinieki. Tālāk, ar mazām niansēm, dzīve Eiropā virzījās uz augšu pa ekonomiskām kāpnēm, līdz pasauli satricināja 2008.-2009. gada finansiālā krīze. Nedaudz vēlāk Krimas okupācija un karš Ukrainā parādīja to, ka jābūt gataviem uz visu.
Tomēr - vai mēs ieguvām kādu mācību? Vai mēs sākām kaut kam gatavoties? Cikliski lielākas vai mazākas krīzes atkārtojas ar apmēram 10 gadu intervālu. Presē un zemapziņā daudzi paredzēja krīzi 2020. gadā, bet kā tā sāksies? Kas tai būs par iemeslu? To nu neviens vēl 2019. gada decembrī nevarēja ne uzminēt, ne nosapņot.
