Ne tikai mazais finansējums, arī gausā paaudžu maiņa apdraud humanitārās zinātnes Latvijā
Kādā vakarā sēdēju dusmīgs pie viesību galda, kad viens no draugiem paziņoja, ka aiziet no zinātnes. Viņam pietiek. Par daudz nenoteiktības un nabadzības. Pēdējā pusotra gada laikā trīs nesen doktora grādus humanitārajās un sociālajās zinātnēs ieguvuši talantīgi draugi ir nolēmuši pamest pētniecību un pievērsties kam jēdzīgākam - uzņēmējdarbībai vai algotam darbam biznesā. Dzimuši astoņdesmitajos, zinātnē ienākuši pagājušās desmitgades noslēgumā - šķiet, esam paaudze, kura Latvijas zinātnes sistēmā ir iekritusi starp diviem krēsliem un pazudusi. Vai tiešām zudusī paaudze?
Kāds teiks - arī Rietumeiropā zinātnē, it īpaši humanitārajās jomās, tikai pāris procenti doktora grādu ieguvušo turpina akadēmisko karjeru. Taču Latvijas zinātnē notiek negatīvā atlase. Augstskolās un pētniecībā paliek tie, kuri spēj samierināties ar pāris eiro likmi par nolasīto lekciju vai par minimālo algu mazāku atalgojumu kādā institūtā. Vēl kāds teiks - sities pats, raksti projektus, vai - brauc prom! Neoliberālā domāšana, kas norāda, ka tikai pats indivīds ir atbildīgs par savu dzīvi, patiesībā ļauj pastāvēt netaisnīgai un kroplai sistēmai.
