Dmitrijs Ņikitins. Publicitātes foto.
Pēdējo mēnešu kiberuzbrukumi liek jautāt: vai uzņēmumi kļūst neaizsargātāki? Ne vienmēr – bieži mainījies pretinieka darba temps. Mākslīgais intelekts (MI) un automatizācija ļauj paveikt vairāk, ātrāk un ar mazākiem resursiem. Tas, kas agrāk prasīja vairāku speciālistu darbu, tagad vismaz daļēji var notikt nepārtraukti – arī naktī un brīvdienās.
Tā nav tikai lielo tehnoloģiju uzņēmumu problēma. Sekas var būt apturēta ražošana, nepieejams interneta veikals, kavēti klientu maksājumi vai noplūduši personas dati. Mazam uzņēmumam pat vienas dienas dīkstāve var būt ļoti dārga, tāpēc kiberdrošība arvien vairāk ir uzņēmuma darbības nepārtrauktības, ne tikai IT nodaļas jautājums.
Desmit gadus veca ievainojamība joprojām var atvērt durvis
Uzbrukumam ne vienmēr vajadzīgs jauns un sarežģīts atklājums – pietiek ar sen zināmu kļūdu neatjauninātā ierīcē. 2026. gadā QiAnXin XLab aprakstīja kampaņu, kurā vairāk nekā 4300 novecojušu maršrutētāju bija kompromitēti un izmantoti citu uzbrukumu sagatavošanai; daļa izmantoto ievainojamību bija publiski zināmas jau aptuveni 13 gadus. Šis piemērs rāda automatizācijas un novecojušas infrastruktūras risku, nevis pierāda MI vadītu uzbrukumu. Uzņēmumi mēdz koncentrēties uz jauniem serveriem un lietotnēm, bet piemirst maršrutētājus, ugunsmūrus, videonovērošanas iekārtas vai sen ieviestas sistēmas. Ja ierīce ir sasniedzama no interneta, uzbrucējam svarīgs nevis tās vecums, bet vājais punkts.
MI maina ne tikai uzbrukumu spēku, bet arī to mērogu
Agrāk uzbrucējam bija manuāli jāizpēta publiskās sistēmas, jāmeklē informācija par ievainojamībām, jāgatavo izmēģinājumi un pēc neveiksmes jāmeklē cits ceļš. Automatizācija to paātrina, bet MI arvien labāk palīdz apkopot informāciju, interpretēt rezultātus un ieteikt nākamo soli – tātad iespējams vairāk mēģinājumu pret vairāk mērķiem un īsāks laiks starp tiem.
Vēl nesen bija pamats teikt, ka MI palīdz atsevišķos uzbrukuma posmos, nevis īsteno visu uzbrukumu patstāvīgi. 2026. gada notikumi šo priekšstatu lauž: MI aģenti jau spēj autonomi meklēt ievainojamības, izmēģināt risinājumus un turpināt darbību pēc neveiksmes. Tas nenozīmē, ka jebkurš publisks MI čatbots pēc pieprasījuma spēj uzlauzt sarežģītu sistēmu, taču apgalvojums, ka autonomi kiberuzbrukumi vēl nav iespējami, vairs neatbilst realitātei.
2026. gada jūlijā OpenAI iekšējo kiberdrošības testu laikā MI aģenti spēja apiet ierobežojumus, kas tiem liedza piekļuvi internetam, un piekļuva gan uzņēmuma pētniecības sistēmām, gan Hugging Face sistēmām. Tas nebija apzināti plānots uzbrukums Hugging Face – aģenti rīkojās negaidīti, mēģinot izpildīt testa uzdevumus. Lai gan tie darbojās īpašā pētniecības vidē ar mazāk stingriem drošības ierobežojumiem, šis gadījums parādīja, ka MI sistēma var pati atrast veidu, kā pārvarēt noteiktās robežas un radīt reālu kaitējumu bez cilvēka norādījuma par katru soli.
Savukārt, OpenAI 2026. gada septembrī ziņoja, ka tā Astra modelis īpašos kiberdrošības novērtējumos spējis atklāt iepriekš nezināmas ievainojamības un apvienot tās darbīgās uzbrukuma ķēdēs. Rezultāti iegūti ar īpašu piekļuvi un citiem ierobežojumiem nekā parastam lietotājam, tomēr secinājums ir būtisks: noteiktos apstākļos MI spēj patstāvīgi pieņemt un izpildīt tehniskus lēmumus, tāpēc aizsardzība jāplāno ne tikai pret ātrākiem cilvēkiem, bet arī autonomām sistēmām.
Kad uzbrucējs strādā sekundēs, uzņēmums nedrīkst dzīvot tikai darba dienās
Google Cloud un Mandiant pētījums “M-Trends 2026” rāda tempu: 2022. gadā mediānais laiks no sākotnējās piekļuves iegūšanas līdz tās nodošanai citai uzbrucēju grupai pārsniedza astoņas stundas, bet 2025. gadā bija tikai 22 sekundes. Tas nav visa uzbrukuma ilgums un pats par sevi nepierāda MI izmantošanu, taču labi rāda organizētas kibernoziedzības ātrumu.
Tikmēr tipisks uzņēmuma process var ilgt dienas: vakarā saņemtu brīdinājumu nākamajā rītā pārbauda speciālists, tad saskaņo atjauninājumu, izvēlas ieviešanas laiku un informē komandas. Katrs solis var būt pamatots, taču uzņēmumam jāzina arī, ko drīkst nekavējoties izolēt, kam jāpaziņo un kurš pieņem lēmumu ārpus darba laika.
MI ienāk arī uzņēmuma iekšienē un atnes jaunus jautājumus
MI jau palīdz klientu apkalpošanā, dokumentu sagatavošanā, programmēšanā un datu analīzē. Nākamais solis ir MI aģenti, kas ne tikai atbild uz jautājumiem, bet var izsūtīt ziņas, veidot uzdevumus, meklēt informāciju iekšējās datubāzēs vai darboties citos uzņēmuma rīkos. Tas rada produktivitātes iespējas, bet arī jautājumu: kādas pilnvaras digitālam palīgam piešķirt?
Piemēram, piegādātāja dokumentā līdzās vajadzīgajai informācijai var būt ļaunprātīga instrukcija, kas mēģina pārliecināt MI aģentu nosūtīt konfidenciālus datus uz ārēju adresi. To dēvē par instrukciju injekciju (prompt injection). Ne katrs aģents šādai manipulācijai pakļausies; risks rodas, ja neuzticama informācija tiek sajaukta ar tiesībām veikt reālas darbības un piekļuves kontrole nav pietiekama.
Tāpēc MI aģentam nevajadzētu automātiski dot tikpat plašu piekļuvi kā pieredzējušam darbiniekam. Tam jāredz tikai darbam nepieciešamie dati un jāspēj veikt tikai konkrētas darbības; sensitīviem vai neatgriezeniskiem lēmumiem, piemēram, datu dzēšanai, maksājumu apstiprināšanai vai svarīgu sistēmu atslēgšanai, jāpaliek cilvēka apstiprinājumam. Jābūt iespējai arī noskaidrot, ko aģents izdarījis un kāpēc.
Ko uzņēmuma vadītājs var izdarīt jau tagad?
Būtiski sākt ar trim praktiskiem jautājumiem.
Pirmais: kas no uzņēmuma ir sasniedzams internetā? Jāzina ne tikai galvenā mājaslapa, bet arī attālinātās piekļuves rīki, serveri, vecas ierīces un pakalpojumi, par kuriem ikdienā neviens neatceras. Neatjauninātas un vairs neatbalstītas iekārtas jāaizstāj vai jāizolē, bet kritiski drošības labojumi jāievieš atbilstoši riskam, negaidot plānoto apkopes ciklu.
Otrais: ko darīsim, ja uzbrucējs tomēr iekļūs sistēmā? Pilnīgu drošību garantēt nevar. Jāierobežo piekļuves tiesības, jālieto daudzfaktoru autentifikācija, jānodala kritiskās sistēmas, jāuzrauga aizdomīga darbība arī ārpus darba laika un regulāri jāpārbauda, vai rezerves kopijas tiešām iespējams atjaunot. Vadībai jāzina ne tikai, vai pastāv incidentu plāns, bet arī cik ātri uzņēmums spēj apturēt problēmas izplatīšanos.
Trešais: ko drīkst mūsu MI sistēmas? Pirms aģentam piešķir pieeju e-pastam, klientu datiem vai iekšējām sistēmām, jānosaka skaidras robežas, jāveic izmēģinājumi un jānodrošina darbību uzskaite. Īpaši jāuzmanās, ja viens aģents savieno vairākas sistēmas: atsevišķi nelielas tiesības kopā var radīt ļoti plašu piekļuvi.
Tās pašas tehnoloģijas var palīdzēt arī aizsargāties: MI var atvieglot ievainojamību meklēšanu, apstrādāt lielu brīdinājumu skaitu un palīdzēt speciālistiem sagatavot un pārbaudīt labojumus. Pareizais virziens nav atteikties no cilvēka kontroles, bet automatizēt droši pārbaudāmo un saglabāt cilvēka lēmumu tur, kur kļūda var radīt neatgriezeniskas sekas.
Tuvāko gadu svarīgākais jautājums nebūs, vai katram uzņēmumam ir MI kiberdrošības rīks, bet vai uzņēmums pietiekami labi pārzina savas sistēmas, spēj ātri reaģēt un droši izmanto jaunās tehnoloģijas. Ievainojamība var būt desmit gadus veca, bet sistēma, kas to meklē, pavisam jauna; un vērtīgākā piekļuve, ko uzbrucējs mēģinās iegūt, iespējams, vairs nepiederēs cilvēkam.
Autors ir Tet galvenais tehnoloģiju direktors.
