Edgars Zandmanis. Publicitātes foto.
Neviens vairs nešaubās, ka aizsardzības industrija turpmākajā desmitgadē kļūs par vienu no svarīgākajiem Eiropas Savienības (ES) izaugsmes stūrakmeņiem. Dalībvalstīm jau tagad ir pieejams vēsturiski lielākais finansējums militārās kapacitātes stiprināšanai un turpmākajos gados to paredzēts palielināt. Vai Latvija ir gatava izmantot šo iespēju, lai aizsardzības industrija kļūtu par valsts ekonomikas virzītājspēku?
Lai atbildētu apstiprinoši, ir jāmaina skatījums uz militārajiem tēriņiem. Valsts aizsardzības budžets ir izmaksu pozīcija tikai tad, ja pašiem nav savas militārās ražošanas ekosistēmas un viss tiek iepirkts no ārvalstīm. Mēs esam šī ceļa sākumā un pierādām, ka varam ražot paši.
Vienlaikus jāsaprot, ka mēs nespēsim un mums arī nevajag ražot visu. Valsts pasūtījums nevar būt industrijas vienīgais balsts. Lai militārie tēriņi patiešām kļūtu par ekonomikas dzinējspēku, Latvijas aizsardzības industrijas stratēģiskajam fokusam ir jābūt vērstam uz eksportu un duālā pielietojuma produktiem. Tikai tad, ja Latvijā saražotie produkti spēs konkurēt starptautiski un būs nepieciešami visam NATO blokam, valstī dabiski ieplūdīs ārējais kapitāls, tiks radītas labi apmaksātas darbavietas un augs nodokļu ieņēmumi. Jau tagad Latvijas industrija ir spējīga veidot un ražot produktus ar augstu pievienoto vērtību, pieprasītus Eiropas un pasaules tirgū.
Pareizi izmantojot pieejamos finanšu instrumentus, mēs šo potenciālu varam paaugstināt vēl vairāk.
Latvijas potenciāls neaprobežojas ar droniem
Daudz tiek apspriests Latvijas kā dronu lielvalsts potenciāls, taču uzskatu, ka mūsu virziens var būt daudz tehniskāks un sarežģītāks. Latvijas iespējas ir tehnoloģiski ietilpīgās nišās, kur jau šobrīd spējam demonstrēt izcilību. Piemēram, fotonikā un optoelektronikā. Uzņēmuma “Baltic Photonics” nakts redzamības, optiskās un termoiekārtas jau ir pieteikušas sevi “augstākajā līgā”. Latvijā ražo arī augsto tehnoloģiju komponentes, kas ir kritiski nepieciešamas starptautiskajai aizsardzības industrijai un tiek veiksmīgi attīstītas jaunas idejas, tostarp robotizēta pašgājēja mašīna kaujas laukam, “Patria” kaujas mašīnas, dronu atklāšanas sistēmas un daudz kas cits. Ir daudz nišu, kurās mūsu produkti var kļūt vadošie un pieprasītākie tirgū.
Kā apmānīt reģionālās konkurences matemātiku
Nišas tehnoloģiju attīstībai nepieciešama gudra valsts vadības un finanšu instrumentu sinerģija. Jāsaprot, ka reģionālās konkurences matemātika ir skarba – piemēram, ja Latvijā jaunas augsto tehnoloģiju rūpnīcas izveide izmaksā aptuveni 120 miljonus eiro, tad Vācijā, izmantojot jau esošu infrastruktūras bāzi, analogu paplašināšanos var veikt par 20 % lētāk. Lai investoriem un starptautiskajiem partneriem būtu interese izvēlēties Latviju, valstij ir mērķtiecīgi jāizmanto jaunie ES fondu instrumenti. Pašmāju industrija ir gatava šos līdzekļus apgūt, taču vājais posms joprojām ir valsts aparāta gatavība, ieinteresētība un elastība. Līdzfinansējuma piesaiste pat biržā kotētām kompānijām ar plašu ārvalstu akcionāru loku ir smagnēja un laikietilpīga, un tas bremzē liela mēroga projektu attīstību. Tomēr jāatzīst – pēdējā gada laikā vērojamās pozitīvās tendences. Mums ir cieša sadarbība ar Aizsardzības un Ekonomikas ministrijām, ar LIAA, un ārvalstu partneri ir ieinteresēti izmantot jaunās sadarbības iespējas. Protams, vienmēr, ir, kur tiekties.
Karš negaidīs, kamēr ierēdņi pārsūta e-pastus
Lai gan birokrātija un ierēdņu neieinteresētība joprojām nav izskausta, situācija pamazām mainās. Arī lēmumu pieņēmēji sāk saprast, ka birokrātijas temps nav savienojams ar jauno drošības realitāti un karš negaidīs, kamēr ierēdņi pārsūtīs cits citam e-pastus.
Pirmie soļi pareizajā virzienā jau ir sperti. Vietējiem militārajiem ražotājiem ir izveidots “zaļais koridors”, kas atvieglo uzņēmēju saziņu ar valsti un veidojas konstruktīvs dialogs ar Aizsardzības ministriju par precīzu vajadzību sarakstu un termiņiem, lai varētu plānot ražošanu. Vienlaikus jāsaprot – ar lokālu sadarbību nepietiks. Jāattīsta kopējs Baltijas valstu aizsardzības tirgus un vienota armijas apgādes sistēma pēc Skandināvijas parauga. Šāda mēroga sinerģija nodrošinātu nepieciešamo ražošanas apjomu un efektivitāti, taču cik ātri to izdosies ieviest, atkarīgs no mums pašiem.
Izšķirošs pagrieziens pozitīvu pārmaiņu virzienā ir arī iespēja testēt jaunos produktus reālos apstākļos Sēlijas poligonā, kur karavīri sniedz tūlītēju atgriezenisko saiti, ļaujot inženieriem operatīvi uzlabot sistēmas. Šāda elastīga pieeja ir mūsu lielākā priekšrocība konkurencē ar ārvalstu koncerniem.
Tāpat ir laiks mainīt izpratni par valsts uzņēmējdarbības interešu aizstāvību. Kamēr ASV un citās rietumvalstīs nacionālo uzņēmumu lobēšana ir leģitīms un caurspīdīgs ekonomiskās politikas instruments, Latvijā jebkurš mēģinājums palīdzēt konkrētam ražotājam tiek uztverts kā nepieņemams un aizdomīgs. Valstij visos līmeņos būtu jāaizstāv savu industriju un ražotājus starptautiskajos tirgos un NATO iepirkumos.
Laiks apzināties mūsu spēku
Aizsardzības industrijā plānošanas cikli ir gari – šodien uzsāktie projekti reālu pienesumu armijas apgādē dos ap 2028.–2030. gadu. Tāpēc investīcijas cilvēkkapitālā un zinātnē ir jāsāk jau šodien. Priecē pētniecības un attīstības (R&D) sektora izaugsme, ko spēcina arī mūsu partneru mērķtiecīgās investīcijas. Nozares uzņēmumi ir gatavi aktīvi sadarboties ar skolām un universitātēm, lai veicinātu jauniešu interesi par augsto tehnoloģiju perspektīvu. Latvijā ir izcili inženieri un zinātnieki. Pēdējo trīs gadu laikā diezgan daudz sanācis komunicēt un sadarboties ar plašu cilvēku loku un tiešām ar gandarījumu varu teikt – mūsu cilvēki ir mūsu zelts.
Latvijai ir visas iespējas kļūt par tehnoloģiski pašpietiekamu, turīgu un spēcīgu valsti. Tomēr ir viens priekšnoteikums – kara draudiem ir jāstimulē mūsu aktīva darbība –jāstiprina aizsardzības industrija. Jāizvēlas ambīcijas un jāizmanto šis vēsturisko investīciju logs, lai veicinātu valsts ekonomiku, drošību un labklājību.
Autors ir Starptautiskās aizsardzības produkcijas ražotāju asociācijas (SAPRA) valdes priekšsēdētājs.
