Ilustratīvs attēls.
Savās visai ilgajās darba un piedzīvojumu gaitās esmu pabijis daudzās zemēs un sastapis visdažādāko tautību pārstāvjus. Sākot ar latīņamerikāņiem manā dzimtenē ASV un beidzot ar šerpām Everesta nometnēs. Esmu pieredzējis temperamentīgo dienvidnieku emociju izvirdumus un miermīlīgo tibetiešu apbrīnojamo pazemību. Taču visā šajā kultūru kokteilī īpaši izceļas viena tauta. Krievi.
Nezinu, vai tie ir no zelta ordām pārmantotie dižošanās gēni vai vienkārši kultūras trūkums, bet vidusmēra krievu var uzreiz pamanīt jebkurā pasaules nostūrī.
Bravūrīga uzvedība, nekaunīga pieprasīšana, lai jebkurā valstī ar viņiem sarunātos krieviski un acīmredzama piederības demonstrēšana savai «ģeržavai». Es, protams, nerunāju par to krievu inteliģences saujiņu, kas šobrīd jau ir izkaisīta pasaulē un integrējusies rietumu sabiedrībā. Tie lielākoties ir ļoti patīkami cilvēki un interesanti sarunu biedri. Viņi ir attālinājušies no «russkij mir» skatījuma un spēj uz pasauli paraudzīties daudz plašāk. Bet postpadomju telpas krievi…
