Ieva Morica. Foto — Ieva Salmane
Novembris Latvijā nav tumšs un pelēks, tas iekrāsojas sarkanbaltsarkans, un šogad tas bija ne tikai patriotisma mēnesis, bet arī laiks, kad publiskā telpa kļuva ārkārtīgi nokaitēta. Vērtību konflikti sabiedrībā bija īpaši asi, medijos un politikā arvien biežāk izskanēja runas par iespējamu parlamentāro krīzi un kopējais diskurss kļuva skaļš, ass un emocionāli pārkarsēts. Tam visam pa vidu izskanēja aicinājumi uz teju vai neiespējamo - cieņpilni sarunāties un būt dialogā.
Tagad, decembrī, iestājoties mierīgākam pirmssvētku ritējumam, ir svarīgi paskatīties uz notikušo no distances un atgādināt sev, ka Latvija, demokrātija un kopības izjūta nav sezonāli produkti, tās jāstiprina arī tajos mēnešos, kad karogi nav mastos un neviens savās uzrunās vairs neatgādina, cik trausla var būt brīvība. Šis saspringtais periods radījis pateicīgus apstākļus uzdot arī lielos jautājumus par mums kā sabiedrību. Par to, vai mēs spējam runāt viens ar otru tā, lai saruna nebeigtos pie pirmās viedokļu nesakritības? Vai mēs protam un gribam ieklausīties, nevis sarunāties tikai tāpēc, lai pierādītu savu taisnību? Kā panākt, ka aicinājums uz sarunu nav vien tukša pieklājības frāze, ar kuru reaģēt nokaitētās situācijās?
Mānīgais klusums
Kad sabiedrībā sarūk spēja sarunāties, pirmā plaisa neparādās ne Saeimā, ne valdībā – tā parādās starp cilvēkiem. Polarizācija sākas nemanāmi: sarunas kļūst īsākas un piesardzīgākas, līdz ieslīgstam ērtos viedokļu burbuļos, pārliecināti par savas taisnības pareizību un citu taisnības nepareizību. Šādos apstākļos arī politika neizbēgami kļūst par savdabīgu spēles laukumu, kurā politiskie oponenti tiek uztverti nevis kā cilvēki ar atšķirīgu viedokli, bet kā pretinieki, kurus par katru cenu jāsakauj.
Privātajā dzīvē tas atbalsojas tikpat spēcīgi. Neizrunātas tēmas sašķeļ ģimenes un draudzības, darbā cilvēki sāk baidīties no sarunām, jo satrauc iespējamie strīdi. Šis mānīgais klusums nav neitrāls. Tas vairo dusmas, trauksmi un vientulību, turklāt šīs emocijas nekur nepazūd, tās uzkrājas un nereti tiek izgāztas tur, kur tas ir visvieglāk, piemēram, sociālajos tīklos.
Kad vairs nespējam sarunāties, mēs lēnām zaudējam arī spēju būt kopā. Tieši tāpēc sarunāšanos nevajadzētu uztvert tik vien kā par socializēšanās prasmi vai pieklājības žestu. Saruna ir priekšnoteikums tam, lai sabiedrība spētu funkcionēt, īpaši tik mazā valstī kā Latvija.
Vai mākam būt dialogā?
Vai mums ir kopīga izpratne, kas ir šis sabiedrībā pēdējā laikā tik plaši piesauktais dialogs? Skaidrības labad gribu precizēt, ka dialogs nav tas pats, kas strīds, diskusija vai debates. Strīdā uzvar tas, kurš runā skaļāk. Diskusijā - tas, kuram ir labāki argumenti, bet dialogā nav ne uzvarētāju, ne zaudētāju. Tā būtība ir mēģināt saprast apskatāmo tematu, vienam otru un sevi, nevis kaut ko pierādīt. Dialogā mēs neklausāmies tikai pieklājības pēc, mēs klausāmies, lai saprastu.
Dialogs nav par vienprātības meklējumiem. Tas ir prasmīgs, cieņpilns sarunas veids, kas palīdz uzturēt saikni sabiedrībā, kurā cilvēki ir ļoti dažādi. Un tam ir viens priekšnoteikums - griba klausīties, griba izprast, griba būt dialogā.
Saprotu, ka aicinājums uz dialogu bieži šķiet ideālistisks, taču runa ir par ļoti praktiskām sarunāšanās prasmēm. Par to, kā sarunāties un arī strīdēties, vienlaikus saglabājot saikni un dzīvojot kopā sabiedrībā, kurā viedokļi atšķiras, bet cilvēki arī tad spēj sarunāties.
Dialoga apļi
Vai cilvēki Latvijā grib dialogu? Īsā atbilde ir - jā. Šo atziņu guvām pēc ļoti konkrētas pieredzes: 27 Dialoga apļiem visā Latvijā.
Dialoga aplis ir sarunveža vadīts dialogs vairāku cilvēku starpā, kura galvenais mērķis nav pārliecināt, bet ieklausīties un saprast. Šajā formātā nav pareizu vai nepareizu viedokļu, bet ir pieredzes - bieži sarežģītas, pretrunīgas, dažkārt arī sāpīgas - kurām nav vietas statistikas tabulās. Šo pieeju Latvija aizguvusi no Somijas, kur tā jau gadiem tiek izmantota sarežģītu tēmu apspriešanai, piemēram, par Covid-19 ierobežojumiem, imigrāciju, drošību un pat uzticēšanās krīzi.
Šajos 27 apļos cilvēki runāja par to, kas viņiem patiesi svarīgs. Par to, ko Latvijā vajadzētu nosargāt un ko mainīt. Par izglītību, drošību, valsts pārvaldi, identitāti un vidi. Par to, kā dzīvot valstī, kas mainās ātrāk nekā spēj mainīties mūsu ieradumi un priekšstati. Sarunas bija atklātas un brīžiem ļoti tiešas, bet tās bija arī cieņpilnas. Tas šķiet pieminēšanas vērts, jo šāds apvienojums Latvijā diemžēl vairs nav pašsaprotams.
Un tomēr viena atziņa atkārtojās visur – Ventspilī un Daugavpilī, Rīgā un Valgundē, Dekšārēs un Valmierā: cilvēkiem trūkst sarunu, kurās viņus sadzird. Ne formalizētas konsultācijas vai sociālo tīklu komentāru duelis, bet reāla klātienes saruna. Kāds dalībnieks Valgundē teica: “Kamēr mēs runājam kategorijās ‘mēs’ un ‘viņi’, mēs nekur netiksim.” Daugavpilī kāds cits atzina: “Internetā ir tikai riešana. Šeit es beidzot varu runāt kā cilvēks ar cilvēkiem.” Ventspilī: “Mums vajag sarunas. Nevis virtuālās, bet dzīvas.”
Šie cilvēki nav politologi vai komunikācijas speciālisti, tie ir mūsu līdzcilvēki. Viņu sacītais atklāj vienkāršu, bet ļoti būtisku patiesību: sabiedrības saliedēšana sākas nevis sarunā ar cilvēkiem, nevis sarunā par viņiem.
Ko varam mācīties, praktizējot dialogus?
Dialogs nav pašsaprotams. Tā ir prasme, ko var izkopt gluži tāpat kā jebkuru citu. Apļos mēs redzējām, cik ļoti šīs iemaņas pietrūkst un cik krasi uzlabojas sarunas kvalitāte brīdī, kad cilvēki sāk praktizēt dialoga principus. Pieminēšu vien dažus.
Pats grūtākais princips ir klausīties un nepārtraukt. Mēs bieži klausāmies tikai tik ilgi, kamēr domājam atbildi, taču laikā, kad gatavojamies pretargumentam, mēs otru patiesībā nedzirdam.
Nākamais princips ir saiknes veidošana ar sadzirdēto. Vārdi “tevis teiktais man lika aizdomāties” vai “mūsu skatījumi saskan vienā jautājumā, bet citā atšķiras” palīdz sarunā nevis dominēt, bet domāt kopā.
Dialogā ir svarīgi dalīties ar savu pieredzi. Personīgā pieredze atver un padziļina sarunu, un palīdz veidot kopīgu izpratni par sarunas tēmu.
Un vēl – jāspēj pieņemt neskaidrību. Mēs bieži meklējam binārus risinājumus: melns vai balts, par vai pret. Taču cilvēki ir daudzslāņaini un realitāte nav tik lineāra.
Būt dialogā nav viegli
Kad sākās diskusijas par Stambulas konvencijas denonsēšanu, es pati piedzīvoju negaidītu emocionālu karuseli. Cieņa pret cilvēka drošību un dzīvību man ir svarīgas vērtības, tāpēc jutu dusmas un bailes par to, kādi signāli no Saeimas nama tiek sūtīti sabiedrībai un kā tas ietekmēs cīņu pret vardarbību Latvijā. Un tad pieķēru sevi - cik grūti ir ieklausīties, kad gribas iebilst, un cik viegli ir noslēgties, ja pretējais viedoklis šķiet svešs vai neērts.
Tomēr, man bija griba saprast, kāpēc daļa cilvēku iebilst konvencijai. Iedziļinoties man kļuva skaidrs, ka vairumā gadījumu šī pretestība nav ne naida, ne ļaunuma dēļ. Cilvēki ar citiem uzskatiem mīl Latviju tieši tāpat, kā es. Viņi aizstāv to, kas viņiem ir svarīgs. Strīdos saduras ne tik daudz fakti, cik emocijas - neuzticēšanās, aizvainojums un bailes. Covid laiks jau parādīja, cik dziļas plaisas šādas emociju sadursmes atstāj.
Vai dialogs var šādas plaisas mazināt? Ziniet, ir tikai godīgi atzīt, ka būt dialogā nav viegli. Tas nav par ērtumu vai harmoniju. Dialogs nav aicinājums visus iemīlēt un nav arī universāls risinājums visām problēmām. Dialogs ir jautājums par gribu - vai spējam pieņemt, ka pastāv citas pieredzes, uzskati un loģikas. Ja šī griba ir, dialogs var būt ļoti vērtīgs instruments, kas palīdz sabiedrībai turēties kopā.
Vērts atcerēties - Latvija dzima dialogā
Latvija izauga dialogā - spējā būt vienā telpā ar atšķirīgi domājošiem un meklēt kopīgo. 1922. gadā, Satversmes sapulcē piedalījās vairāk nekā 150 cilvēku - sociāldemokrāti un kristieši, lauksaimnieki un juristi, latvieši, latgalieši, arī poļi, ebreji, krievi un vācbaltieši. Viņi runāja dažādās valodās un nāca ar pilnīgi atšķirīgu pasaules redzējumu. Strīdējās par visu: par prezidenta varu, par baznīcas lomu, par to, kas ir latviskums. Un tomēr viņi spēja vienoties par to, ka Latvijas pamats būs valsts, kas sargā cilvēka brīvību, cieņu un tiesības.
Tieši tāpēc mums šodien ir valsts, kurā varam būt brīvi un runāt brīvi. Bet ir kļūda to uztvert par pašsaprotamu. Demokrātija nav stipra tāpēc, ka visi domā vienādi. Tā ir stipra, jo mēs spējam runāt viens ar otru ne vien sociālo mediju burbuļos, bet arī dzīvās, īstās sarunās.
Autore ir fonda atvērtai sabiedrībai DOTS izpilddirektore.