Aija Zvirgzdiņa. Publicitātes foto.
Runājot par finansējumu izglītībai, tostarp arī pirmsskolas izglītībai, teorijā darbojas jēdziens “nauda seko bērnam”, bet realitātē ne vienmēr tā notiek. Daudzas ģimenes, kas izvēlējušās privātās pirmsskolas, saskaras ar sarežģītu līdzfinansējuma aprēķināšanas sistēmu, kas, turklāt, katrā pašvaldībā var būt atšķirīga. Daudzviet vecāki tiek mudināti izvēlēties pirmsskolu, nevis pēc tā, kas būtu labākais viņu bērniem, bet, vadoties pēc brīvām vietām pašvaldību pirmsskolās, tāpēc rodas jautājums, kam tad nauda īsti seko – bērniem vai pašvaldību ēkām?
Protams, pašvaldību vēlme piepildīt pirmsskolas, ir saprotama un to pamato ekonomiskais izdevīgums. Pustukšas pirmsskolas apkures izmaksas ir tikpat lielas, tāpēc, no vienas puses, ir tikai loģiski, ka pašvaldību darbinieki mudina vecākus izvēlēties viņu pirmsskolu pakalpojumu. Tomēr dzīšanās pēc ekonomiskā izdevīguma nedrīkst notikt uz bērnu labbūtības un vecāku brīvās izvēlēs rēķina. Bērni ir dažādi, un viņu vajadzības ir atšķirīgas, un tām jābūt par pamatu pirmsskolas izvēlei. Bērns pirmsskolā pavada gana lielu laiku savas dzīves, un vecākiem ir visas tiesības redzēt, apzināties un novērtēt sava bērna vajadzībām piemērotāko vidi. Šeit gan jāpiezīmē, ka, ja vēlme piepildīt esošās pirmsskolas vēl ir loģiska, tad jaunu pirmsskolu ēku būvēšana esošajā demogrāfijas situācijā gan ir grūti saprotama.
Kurā brīdī maksā valsts, kurā – pašvaldība?
Bet, kā tas īsti notiek pirmsskolu izvēle, un kāda veida atbalstu ģimenes saņem. Ja ģimene izvēlas privāto pirmsskolu, tad līdz piecu gadu vecumam ir pašvaldības līdzfinansējums. Kad bērns sasniedz piecu gadu vecumu, sākas obligātās pirmsskolas izglītības posms, kad pašvaldības līdzfinansējums samazinās, bet šo starpību kompensē valsts, piešķirot dotāciju pedagogu algām. Šī ir viena no lietām, kas bieži mulsina vecākus – kurā brīdī samazinās pašvaldības finansējums, kurā – nāk klāt valsts līdzmaksājums un vai tas sedz starpību?
Ko rēķina no 1. septembra, ko – no 1. janvāra?
Vēl viens aspekts, kas bieži rada jautājumus un neskaidrības, ir finansējuma aprēķināšanas kalendārs. Pašvaldības līdzfinansējumu privātajām pirmsskolām aprēķina katru gadu no 1. janvāra, skatoties, cik daudz pašvaldībai iepriekšējā gadā maksāja viens bērns pašvaldības bērnudārzā. Valsts finansējumu pedagogu algām (5 - 6 gadus veciem bērniem) pārrēķina katru mācību gadu no 1. septembra, un tas ir atkarīgs no valsts noteiktajām skolotāju algām konkrētajā gadā.
Var izvēlēties privāto pirmsskolu arī tad, ja ir brīvas vietas pašvaldības bērnudārzā
Runājot par pašvaldību līdzfinansējumu, jāņem vērā, ka katrā pašvaldībā finansējuma apjoms ir atšķirīgs, tāpat kā nosacījumi tā saņemšanai. Ir vietvaras, kur ģimenei obligāti jābūt reģistrētai rindā uz pirmsskolu, lai saņemtu minēto atbalstu. Sākumā viss izklausās diezgan vienkārši – ģimene izvēlas privāto pirmsskolu, paraksta līgumu, iestāde reģistrē bērnu Valsts izglītības informācijas sistēmā, un saņem līdzfinansējumu. Izaicinājumi bieži sākas brīdī, ja attiecīgajā pilsētā vai novadā ir arī brīvas vietas pašvaldību pirmsskolā. Vecāki bieži uztraucas, ka, ja viņi atteiksies no vietas pašvaldību pirmsskolā, tad līdzfinansējums mācībām privātajā pirmsskolā tiks zaudēts. Diemžēl, ir pašvaldības, kur ar ģimenēm tiek manipulēts, mudinot izvēlēties pašvaldības bērnudārzu un norādot, ka, ņemot vērā, ka ir brīvas vietas, tāpēc līdzfinansējums vairs netiks maksāts. Iespējams, ka tā nav gluži ļaunprātīga manipulācija, bet arī pašvaldības izglītības iestāžu vadītāji ne vienmēr līdz galam izprot piņķerīgo līdzfinansējuma aprēķināšanas kārtību un noteikumus.
Vecāku bažas par finansējuma pieejamību
Patiesībā likums nosaka - ja ir rinda uz pašvaldības pirmsskolu, tad pašvaldībai ir jāsedz izmaksas privātajā pirmsskolā, savukārt apjukumu rada tieši tas, ka pašvaldības šo vēl regulē ar saistošajiem noteikumiem. Ģimene var izvēlēties privāto bērnudārzu, tad pārdomāt, doties uz pašvaldības pirmsskolu, vēlreiz pārdomāt un atgriezties privātajā izglītības iestādē – naudai vienmēr ir jāseko bērnam. Taču, kad vecāki jautā: “vai mums neatņems finansējumu?”, mēs ne vienmēr varam 100% apstiprināt, ka viss būs kārtībā.
Vēl jāpiezīmē, ka arī līdzfinansējuma aprēķinā netiek ietverti, piemēram, kapitālieguldījumi telpās. Nav runa par smalkākiem rotaļu laukumiņiem vai mūsdienīgāku sienu krāsu, bet ieguldījumiem, bet, piemēram, investīcijām, lai risinātu vides pieejamības jautājumus, kas ir svarīgi - bērniem, vecākiem, konkrētās pašvaldības iedzīvotājiem, kas šo ēku izmanto.
Veicināt brīvu konkurenci
Šobrīd ģimenēm, kas izvēlas pašvaldības pirmsskolu, un ģimenēm, kas izvēlas privāto, nav vienlīdzīgi nosacījumi. Ja pašvaldību un privātajām pirmsskolām būtu vienādi finansējuma noteikumi, tas veicinātu konkurenci, bet konkurence – sekmētu pakalpojuma kvalitāti. Uz privātajām pirmsskolām nevajag raudzīties tikai kā uz komersantiem, kuru vienīgais mērķis ir peļņa. Lielai daļai pirmsskolu dibinātāju tas ir misijas darbs. Ir arī pirmsskolas, kam ir sociālā uzņēmuma statuss. Arī mūsu bērnudārzs ir viens no tiem. Un šādos gadījumos stāsts nav gluži tikai par peļņu, bet par darbu ar bērniem ar īpašām vajadzībām, par viņu vecākiem, par kādas noteiktas pedagoģijas metodes veicināšanu un ieviešanu, par izglītošanu, vai tādas pedagoģiskās vides nodrošināšanu, ko daudzi neatrod citur.
Mēs vairs nedzīvojam padomju laikā, kad nebija izvēles un bija jāņem tas, ko deva. Šobrīd vecākiem jābūt brīvām iespējām izvēlēties tādu pirmsskolu, kas vislabāk atbilst bērna vajadzībām – vienam labāk derēs pašvaldības pirmsskola, citam – bērnudārzs, kur īsteno Montessori pedagoģiju, bet vēl citam – tāda pirmsskola, kur uzsvars tiek likts uz laika pavadīšanu ārā. Vienam bērnam būtisks faktors būs grupas lielums un bērnu skaits, citam – pieaugušo un bērnu skaita attiecība u.tml. Dažādībā ir spēks un attīstības potenciāls un mums ir jādomā par bērniem un viņu interesēm, nevis tehnisku ēku piepildīšanu.
Tāpēc ir būtiski, lai finansēšanas sistēma tiešām ļautu vecākiem brīvi izvēlēties to pirmsskolas vidi, kas vislabāk atbilst viņu bērna vajadzībām. Atbalstam jābūt godīgam, caurspīdīgam un vienlīdzīgam visām izglītības iestādēm, jo runa nav par ēkām vai pašvaldību bilancēm, bet par mazajiem cilvēkiem, kuriem katram ir savas spējas, izaicinājumi un ceļš izaugsmē.
Autore ir pirmsskolas Kukaramba vadītāja, pedagoģe.
