Reinis Pozņaks. Publicitātes foto
Par to, ka Ukrainai jāpalīdz, šodien Latvijā neviens vairs īpaši nestrīdas. Ziedojumi, droni, ģeneratori, politisks atbalsts - tas viss notiek automātiski.
Taču ir kāda tēma, par ko runājam mazāk, bet kas būtu pelnījusi daudz lielāku uzmanību: ciešāka sadarbība ar Ukrainu var būt izdevīga arī mums pašiem. Un ne tikai simboliski vai morāli, bet tieši praktiski - mūsu pašu aizsardzības spējām.
Informatīvajā telpā dominē ziņas, kā Rietumi piegādā Ukrainai ieročus vai kavējas to darīt. Daudz retāk tiek pieminēts, ko Ukraina pati spēj radīt. Un spēj patiešām daudz. Kara apstākļos Ukrainas aizsardzības industrija nevis stagnē, bet uzņem apgriezienus.
2024. gadā Ukrainas uzņēmumi saražoja militāro produkciju 10 miljardu ASV dolāru vērtībā - trīsreiz vairāk nekā 2023. gadā un desmitreiz vairāk nekā 2022. gadā (The Economist, 12.04.2025).
Šogad šis apjoms var sasniegt jau 15 miljardus, bet kopējais kapacitātes potenciāls tiek lēsts 35 miljardu apmērā. Tas ir liels skaitlis pat Eiropas mērogā.
Pašlaik Ukraina spēj nodrošināt 30–50% savu militāro vajadzību pašu spēkiem (New Eastern Europe). Aptuveni 800 uzņēmumu ar 300 000 darbinieku strādā militārajā rūpniecībā, kas skaidri iezīmē industriālās ekosistēmas nostabilizēšanos Ukrainai kā būtiskam spēlētajam Eiropā.
Eiropas Savienības kopējās drošības un aizsardzības politika (CSDP) arvien vairāk koncentrējas uz praktiskām, reālu apdraudējumu vadītām sadarbības formām. Šādā kontekstā ciešāka sinerģija ar Ukrainu nav tikai Latvijas vai Austrumeiropas interesēs – tā stiprina arī visu Eiropu kā drošības telpu. Eiropas stratēģiskās autonomijas mērķi nav iedomājami bez pieredzes un tehnoloģijām, kas pārbaudītas reālos kaujas apstākļos, un Ukraina pašlaik šajā ziņā ir Eiropas priekšgalā.
Iespaidīgajam mērogam ir savs objektīvs izskaidrojums. Apmēram 30% no PSRS militārās rūpniecības atradās Ukrainā. Pēc neatkarības iegūšanas Ukrainā militārajā jomā strādāja 750 uzņēmumu un 140 institūtu, kuri nodarbojās ar militārajai jomai nepieciešamo izpēti un izgudrojumiem. Kara dēļ šī bāze, protams, tiek pilnveidota un attīstīta. Arī virzienos, kuri nozīmīgi Latvijas aizsardzības spēju stiprināšanai.
Piemēram, šogad Ukraina plāno saražot 5 miljonus t.s. FPV (first-person-view) kaujas dronus. Ir eksperti, kuri uzskata, ka Ukrainā ražotās raķešu palaišanas sistēmas Vilkha-M nav sliktākas vai ir pat labākas par amerikāņu haimariem. Līdzīgi ar pašgājēju haubicēm Bohdana (salīdzinot ar franču Caesar). Jāuzsver, ka Ukrainā ražotais ir ne tikai kvalitatīvs, bet arī salīdzinoši lēts. Jau minētā Bohdana maksā apmēram pusi no Caesar. Ukraiņu prettanku raķešu sistēmas Stugna-P eksporta cena pērn svārstījās starp 20 un 50 tūkstošiem dolāru, kamēr amerikāņu Javelin - starp 175 un 177 tūkstošiem. Ukraina strauji pilnveido savas elektroniskās karadarbības sfēru - viens no pēdējiem starptautiski atzītiem produktiem ir traucētājierīce Lima, kas mazina t.s. slīdošo bumbu (glide bombs) efektivitāti. ASV, Lielbritānijas un Francijas uzņēmumi, kuri strādā ar nākamās paaudzes iznīcinātāju projektiem, neslēpj, ka daudz ko var mācīties no Ukrainas pretgaisa sistēmu pieredzes reālas karadarbības apstākļos (The Economist, 17.05.2025).
Pārdomājot Latvijas – Ukrainas sadarbību militārās rūpniecības aspektā, vērts paturēt prātā, ka pastāv iespēja ne tikai pirkt, bet arī kopīgi ražot.
Tam jau ir precedenti. Piemēram, ukraiņi ražo artilērijas un mīnmetēju šāviņus, sadarbojoties ar Norvēģijas Nammo un Francijas-Vācijas KNDS. Vācijas concerns Rheinmetall plāno divas (viena jau izveidota) ražotnes Ukrainas teritorijā ar mērķi ražot kājnieku kaujas transportlīdzekļus Lynx.
Šādi piemēri nav tālu - tie ir tepat. Un mums ir jāpieņem lēmums: vai tikai palīdzēt, vai arī iesaistīties. Sadarbība ar Ukrainu aizsardzības jomā nozīmē daudz vairāk nekā solidaritāti. Tā nozīmē drošību. Ilgtermiņa partnerību. Pieeju tehnoloģijām un risinājumiem, kas reāli darbojas karā - ne tikai uz papīra.
Mēs neesam pasīvi novērotāji. Mums ir iespēja veidot šo nākotni aktīvi. Palīdzēt Ukrainai un vienlaikus stiprināt Latviju. Tās nav pretrunīgas, bet gan savstarpēji papildinošas darbības. Jo mācīties no tā, kurš karo un izdzīvo, ir daudz gudrāk nekā gaidīt, līdz pienāk mūsu kārta.
Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts