Dace Dzenovska.
Barikāžu laiku atceramies ar nostalģiju, jo šodien pietrūkst sajūtas, ka cilvēks nav viens publiskajā telpā
Šodien, kad politiķi un juristi kanonizē tautu kā laikam pāri stāvošu abstraktu vienību, ir vērts atcerēties, ka tauta ir vēsturiska, sociāla un visnotaļ ķermeniska. Piemēram, uz 1991.gada barikādēm neieradās jau noformēta tauta, bet gan cilvēki - no malu malām un dažādiem dzīves gājumiem, kuri kļuva par tautu uz barikādēm. Šī tauta nebija vienveidīga, taču tā vienojās pārliecībā, ka mēs - tie, kas esam šeit un tagad - vēlamies veidot kopēju nākotni.
Šī sajūta vairojās, kamēr cilvēki vēla baļķus, nomainīja cits citu sargposteņos, lēja tēju un dalīja pīrādziņus, kūra ugunskurus un apsprieda politiku. Bija arī bailes, vēsturiskas plaisas, spriedze, neuzticība un ideoloģija, taču, galu galā, cilvēkiem rūpēja, lai otram nav auksti. Šī taustāmā publiskā socialitāte kļuva par vienu no tautas stūrakmeņiem.
