Laila Šildere. Publicitātes foto.
Pirms pavisam neilga laika RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūts rīkoja hakatonu studentiem “Saki, ko darīt ar Saku?”. Lai arī par hakatonu nebija informēta ne vietējā kopiena, ne Dienvidkurzemes novada pašvaldība, devos to apmeklēt un klātienē saprast, kā tiek veidots šis stāsts par Sakas pagasta nākotni. Tikai pašā hakatonā ārā izlīda āža kāja - šo pasākumu, visdrīzāk, sponsorēja iedzīvotāju noraidītā nesamērīgi lielā vēja parka autors K2 Ventum. Man šis hakatons šķita ļoti labs piemērs tam, ka sabiedrības un pašvaldības neiesaistīšana var radīt pretēju efektu – nevis mazināt pretestību, bet palielināt neuzticēšanos procesam.
Hakatonā piedalījās 10 komandas, balvu fonds nopietns – pirmajām trim vietā kopā 6000 eiro, ko finansējot RTU Attīstības fonds. Prezentētās studentu idejas bija ļoti dažādas – sporta parks, jauns dzīvojamais ciems Strantē, “Kurzemes Nīderlande” ar siltumnīcām dārzeņu audzēšanai, veloceļiem un veco ēku atjaunošanu, Vēja akadēmija, atpūtas infrastruktūra pie jūras, datu centri. Viena no finālā neiekļuvušajām komandām kā labāko bija atzinusi viedās sarukšanas scenāriju, kurā secināts, ka ne vienmēr teritorijas attīstība nozīmē arvien jaunu būvniecību.
Kad Saeimas deputāte Inga Bērziņa noslēgumā jautāja, kuri no studentiem vispār ir bijuši Sakā, roku pacēla tikai aptuveni pieci cilvēki. Lielākā daļa Saku nepazina, tomēr nepilnas dienas laikā izstrādāja attīstības scenārijus teritorijai, kurā dzīvo cilvēki un kuras attīstības jautājumi jau šobrīd ir ļoti kompleksi.
Praktiski visi hakatonā izmantotie informatīvie materiāli, ko redzēju, bija saistīti ar K2 Ventum projektu, lai gan pats projekts tieši hakatona uzsaukumā netika minēts. Tieši K2 Ventum ir projekts, par kuru Sakas pagastā šobrīd notiek aktīvākā sabiedriskā diskusija – tiek plānots izbūvēt Latvijā lielāko vēja parku ar 46 turbīnām, kas pašvaldības ikgadējā budžetā 25 gadu laikā iemaksāšot kopā 20 miljonus eiro. Hakatona uzdevums studentiem bija, kā šo naudu vislabāk izlietot Sakas pagasta attīstībai.
Tas rada interesantu situāciju: vietējā kopiena nav iesaistīta jautājuma formulēšanā, bet studenti, kuri teritoriju lielākoties nepazīst, tās attīstību analizē, izmantojot ļoti konkrētu (šauru) informācijas bāzi, ko radījis K2 Ventum.
Gadiem strādājot telpiskās attīstības plānošanā, es nespēju iedomāties, kā varētu nākt ar gatavu ideju, pamācību grozu, kā dzīvot konkrētās teritorijas iedzīvotājiem, vispār nepainteresējoties, kas viņiem vajadzīgs. Tāda top-down plānošana, kad kāds no augšas pateiks, kā man būs dzīvot.
Es neesmu kategoriski pret VES, vienlaikus Sakas pagastā notiek IVN procesi 3 citiem vēja parkiem, ne tikai hakatonā iesaistītajam K2 Ventum. Esmu par sabiedrības iesaisti, viedokļa izvērtēšanu un pamatotu to vērā ņemšanu vai neņemšanu, nevis konstantu viedokļa noraidīšanu un pārliecināšanu, ka sabiedrības šaubas kā tādas nav pamatotas.
Hakatonā izskanēja arī ļoti atšķirīgas pieejas sabiedrības pretestībai. RTU VASSI direktore Dagnija Blumberga pauda, ka iedzīvotāju argumenti par iespējamo VES kaitīgo ietekmi uz veselību esot nepareizi un aicināja Saeimas deputāti Janu Simanovsku izstrādāt risinājumus, kā cilvēkus labāk informēt par VES nekaitīgumu. Jana Simanovska savukārt uzsvēra, ka ar cilvēkiem ir jārunā un demokrātija prasa laiku. Par sabiedrības un pašvaldības neiesaisti (aicināt uzstāties pašvaldību 1 dienu pirms pasākuma neskaitās) institūta vadītāja teicās, ka kolēģi bijuši atvaļinājumā un trūcis resursu. Saeimas deputātus aicināt gan netrūka resursu.
Savukārt Jānis Irbe no atjaunojamās enerģijas nozares sabiedrības pretestību nodēvēja par “ceļojošo cirku” un ka Jelgavas novadā iedzīvotāji lepojoties ar Kaigu purva vēja parku.
Manuprāt, šeit ir ļoti būtiska robeža starp sabiedrības informēšanu, lai to pārliecinātu par konkrētu risinājumu, un sabiedrības iesaisti lēmuma veidošanā. Es negribu, lai Sakas iedzīvotājus vienkārši pārliecina, ka VES ir nekaitīgas vai, pretēji, ka tās noteikti ir kaitīgas.
Es gribu, lai par to runājam ar pierādījumiem – par veselību, vidi, ainavu, hidroloģiju, ekonomisko ieguvumu, ilgtermiņa ietekmēm un alternatīvām. Un lai šajā sarunā piedalās arī cilvēki, kuri šajā teritorijā dzīvo.
Tieši tādēļ man šis hakatons šķita ļoti labs piemērs tam, ka sabiedrības un pašvaldības neiesaistīšana var radīt pretēju efektu – nevis mazināt pretestību, bet palielināt neuzticēšanos procesam. Perfekta gadījuma izpēte, par ko stāstīt studentiem.
Teritorijas attīstības plānošanā vietējā kopiena ir viena no būtiskākajām zināšanu un pieredzes bāzēm, uz kuras balstīt kvalitatīvus lēmumus.
Autore ir Sakas pagasta iedzīvotāju padomes priekšsēdētāja, Latvijas Teritorijas plānotāju asociācijas valdes locekle.
