Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Dzīvība, manuprāt, ir viena no lielākajām pasaules mistērijām. Tā ir kaut kas tik dzīvs un spēcīgs no vienas puses, un trausls un vārs – no otras. Dzīvība ir paradoksu pārbagāta – dzīve ļauj būt nāvei. Dzīvība nozīmē nekad nebūt gatavam, jo tad, kad kāds ir gatavs, apstājas augt, tad tas vienkārši mirst. Dzīvot nozīmē nemitīgi būt kustībā, dejā, augt, pilnveidoties un pārtapt. Dzīvības enerģija ir apbrīnojama. Tā ir visa esošā pamatā un tā visu transformē, pārrada un nemitējas nest uz priekšu.
Mitoloģiski un garīgi, dzīvība sākas ar Lielā Radītāja tēla pūstu dvašu. Neatkarīgi vai skatāmies no kristīgās tradīcijas, tautas folkloras vai dažādu kultūru mitoloģijas. Lielā Tēla pūstā dvaša kulminē pasaules veidošanas akta radošumu. Dzīvības iedvešana cilvēkam ir Lielā Radītāja elpas nodošana vai dāvināšana šai jaunajai un nesaprotamai būtnei – cilvēkam. Tā ir mandāta došana cilvēkam būt par virzošo un radošo spēku, šeit uz šīs planētas. Tas ir aicinājums ņemt cilvēkam rokās šo dzīvības enerģiju un operēt ar to, mācoties veidot iespējami labāku pasauli, kādu nu tajā brīdī cilvēce prot. Taču kāda sev vien zināma iemesla dēļ mēs to nedarām un neizmantojam tā, kā šī dvesma būtu jālieto.
