Rauls Eametss. Publicitātes foto.
Vairāk nekā piektā daļa Latvijas ekonomikas jeb 21,8 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) joprojām darbojas ēnā. Tas nav tikai procents statistikā – tie ir neiekasēti nodokļi, kas nenonāk veselības aprūpē, izglītībā un infrastruktūrā, bet aplokšņu algu gadījumā arī mazākas sociālās garantijas un finansiālā drošība pašiem iedzīvotājiem.
Ja pēc gadiem ilgas ēnu ekonomikas apkarošanas tās īpatsvars Latvijā būtiski nemazinās, jāuzdod jautājums, vai ar kontroli un sodiem vien pietiek. Baltijas valstu pieredze rāda, ka rezultātu ietekmē arī ekonomikas attīstība, uzņēmēju uzticēšanās valstij un tas, cik vienkārši un izdevīgi ir strādāt legāli.
Jaunākais Rīgas Ekonomikas augstskolas (“SSE Riga”) ēnu ekonomikas apsekojums rāda, ka Latvijā tās īpatsvars pērn bija 21,8 % no IKP, Lietuvā – 23,6 %, bet Igaunijā – 20,8 %. Tomēr svarīgāka par viena gada rezultātu ir tendence – Lietuvā ēnu ekonomika pēdējos gados sarūk, Igaunijā pieaug, bet Latvijā būtisku uzlabojumu nav.
Latvijā īpaši satraucoša ir aplokšņu algu atgriešanās. Tās veido gandrīz pusi jeb 47 % no visas ēnu ekonomikas, bet to īpatsvars kopējā algu izmaksā pieaudzis no 14,1 % 2019. gadā līdz 17,8 % pērn. Arī neoficiāli nodarbināto īpatsvars kopš 2018. gada gandrīz dubultojies.
Īstermiņā lielāka summa “uz rokas” var šķist izdevīga, taču ilgtermiņā zaudē arī pats darbinieks. Neoficiāli ienākumi nozīmē mazākas sociālās garantijas, mazāku nākotnes pensiju un vājāku aizsardzību strīda gadījumā ar darba devēju. Tie ietekmē arī iespējas aizņemties – piesakoties, piemēram, mājokļa kredītam, banka var vērtēt tikai regulārus un pierādāmus ienākumus.
Baltijas valstu atšķirīgās tendences parāda arī uzņēmējdarbības vides nozīmi. Lietuvā, kur ekonomika pēdējos gados augusi straujāk un uzņēmēju vērtējums par valsts atbalstu bijis pozitīvāks, aplokšņu algu īpatsvars kopš 2022. gada ir samazinājies. Igaunijā vērojama pretēja tendence – līdz ar uzņēmēju apmierinātības kritumu par nodokļu politiku un administrēšanu ēnu ekonomikas īpatsvars ir audzis.
Tas nenozīmē, ka uzņēmēju noskaņojums viens pats nosaka ēnu ekonomikas apjomu. Taču tas ir būtisks signāls: uzņēmējam jāredz, ka nodokļu sistēma ir saprotama, prognozējama un ka legāli strādāt ir ekonomiski pamatoti.
Īpaši svarīgi tas ir nozarēs, kur ēnu ekonomika ir visizplatītākā. Latvijā tās īpatsvars būvniecībā sasniedz 29,5 %, tirdzniecībā – 24,5 %, bet pakalpojumu nozarē – 22,3 %. Tāpēc visām nozarēm vienādi risinājumi nebūs pietiekami efektīvi.
Ir vērts skatīties arī uz konkrētiem risinājumiem citās valstīs. Somijā mājsaimniecības var saņemt nodokļu atvieglojumu par noteiktiem legāli iegādātiem remonta, apkopes un citiem mājsaimniecības pakalpojumiem. Tas klientam rada finansiālu motivāciju prasīt rēķinu un izvēlēties legālu pakalpojuma sniedzēju.
Savukārt Igaunijā mazajiem saimnieciskās darbības veicējiem pieejams vienkāršots uzņēmējdarbības konts, kur nodoklis tiek aprēķināts automātiski no kontā saņemtajiem ienākumiem. Tas mazina administratīvo slogu un padara legālu darbību vienkāršāku.
Šādi piemēri rāda, ka ēnu ekonomikas mazināšanā jādomā ne tikai par to, kā palielināt risku tikt sodītam, bet arī par to, kā palielināt ieguvumu no godīgas rīcības. Legālam darījumam jābūt ērtam un ekonomiski izdevīgam gan uzņēmējam, gan klientam.
Latvijai tāpēc nav jāizvēlas starp kontroli un atbalstu – nepieciešami abi. Taču pēc gadiem, kuros ēnu ekonomikas īpatsvars būtiski nemazinās, lielāks uzsvars jāliek uz prognozējamu nodokļu politiku, vienkāršāku administrēšanu un konkrētiem stimuliem legālai darbībai.
Jo vairāk uzņēmējs un patērētājs iegūst no darbošanās legāli, jo mazāka kļūst motivācija palikt ēnā.
Autors ir Bigbank galvenais ekonomists.
