Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Sarunāties ar bērnu par naudu un finansēm ir visai nepateicīga nodarbe. Tēma jaunam cilvēkam neinteresanta un šķietami mazaktuāla, turklāt arī pašam vecākam visi jautājumi var nebūt pilnībā skaidri. Tomēr runāt par naudu, krāšanu, aizņēmumiem un ieguldījumiem nudien ir vērts, jo no šo jautājumu izpratnes tiešā veidā ir atkarīga mūsu bērnu labklājība. Pensijas uzkrājumu kontekstā var teikt, ka izpratnes un pareizu lēmumu “cena” ir vismaz 100 tūkstošus eiro vērta.
Mūsu veiktā vecāku aptauja* liecina, ka kabatas naudu saviem bērniem regulāri dod aptuveni 80% vecāku, bet tikai katrs desmitais no šiem vecākiem par naudas jautājumiem sarunājas ar savu bērnu regulāri. Lielākā daļa pārskaita vai iedod skaidru naudu un par tālāko īpaši neinteresējas. Arī tajos gadījumos, kad par naudu tiek runāts, pamatā tas attiecas uz īstermiņa risinājumiem – šodiena un rītdiena, nākamā nedēļa, iespējams, mēnesis. Gandrīz neiedomājami ir runāt ar pusaudzi vai jaunieti par to, kā veidosies un kāda varētu būt viņa pensija? Tomēr tieši par to būtu vērts gan domāt, gan runāt, jo jauna cilvēka finanšu labklājība ir atkarīga no viņa rīcības jaunības gados.
Izpratnes “cena” – 100 tūkstoši eiro
Piemērots brīdis, kad informēt jauno cilvēku par ilgtermiņa finansēm, ir viņa vai viņas pirmā algas diena. Jo līdz ar pirmo algu, jaunietis ir kļuvis par investoru. Izrādās, Latvijā ir vairāk nekā 20 tūkstoši investoru vecumā no 15 līdz 18 gadu vecumam, kuri par tādiem ir kļuvuši, oficiāli sākot darba gaitas.
Kā ikvienam strādājošajam, pašlaik 6% no jaunā cilvēka algas tiek ieskaitīti pensiju 2. līmenī, un šie līdzekļi tiek ieguldīti finanšu tirgū, lai krājējam nopelnītu jaunu naudu. Tātad no savas pirmās darba dienas jaunais cilvēks faktiski kļūst par investoru. Cik daudz šādi var nopelnīt darba mūža laikā? Izrādās, tā var būt visai iespaidīga summa. Pieņemot, ka krājējs visu mūžu saņem algu 1500 eiro mēnesī, 6% ieskaitījums pensijas kapitālā veido 92 eiro ik mēnesi jeb 1104 eiro gadā. Krājēja iemaksas pensijas 2. līmeņa kapitālā visa darba mūža laikā (no 20 līdz 65 gadiem) būs nepilni 50 tūkstoši eiro. Savukārt pensijas kapitāla pieaugumu nodrošina pensijas plāna pārvaldnieks, – ieguldot krājēja vecumam piemērotos ieguldījumu plānos, lai ilgtermiņā panāktu maksimālu ienesīgumu. Pieņemot, ka vidēji ienesīgums būtu 6% gadā, kopā ar krājēja veiktajām iemaksām, pensijas gados krājējam būtu pieejami gandrīz 250 tūkstoši eiro. Ievērojams papildinājums pie t.s. vecuma pensijas.
Minētais uzkrājums var būt pat par 100 tūkstošiem eiro mazāks, ja pensijas kapitāls arī darba mūža sākumposmā atrodas t.s. konservatīvajos plānos un vidējais ienesīgums būtu ap 3% gadā. Tāpēc saruna par šo jautājumu ar jaunieti ir tik nozīmīga un rada paliekošas sekas. Šī ir Latvijā izplatīta problēma, jo līdz šā gada 1. jūlijam, kad pensiju pārvaldnieki, pateicoties likuma izmaiņām, uzzināja savus klientus un varēja tos mudināt ieguldīt savam vecumam atbilstošā plānā, aptuveni 60% no visiem krājējiem pensijas kapitāls atradās vecumam neatbilstošā plānā (parasti – pārāk konservatīvā).
Katram vecumam sava tēma
Sarunai par finansēm ir jābūt atbilstošai bērna vai jaunieša vecumam. Vecumā no sešiem līdz 10 gadiem bērnam būtu vērts pastāstīt, ka, krājot naudu, papildus var arī pelnīt; par to, kas vispār ir pensija; ka investēšana un krāšana nav viens un tas pats. Ar padsmitnieku varētu runāt par inflāciju un tās ietekmi uz uzkrājumiem; par to, cik nozīmīgi ir sākt veidot uzkrājumus agrā vecumā un turpināt uzkrāt ilgstoši; par finanšu tirgiem un dažādiem risinājumiem uzkrājumu veidošanai; par saliktajiem procentiem. Savukārt 16 līdz 18 gadus jaunam cilvēkam būtu vērtīgi uzzināt par pensiju līmeņiem, arī 3. pensiju līmeņa iespējām; par ieguldījumu monitoringu un rīkiem; par argumentiem un riskiem, kas jāņem vērā saskaroties ar kriptovalūtām; kā arī par to, ko nozīmē ilgtspēja.
Bieži vien vecāki nevar atrast īstos vārdus, lai sāktu šādu sarunu. Mana pieredze liecina, ka piemērota ir visvienkāršāko jautājumu skaidrošana, piemēram, kāpēc pensija daudziem cilvēkiem ir neliela? Kāpēc cilvēki pērk apdrošināšanu? Kāda ir salikto procentu “maģija”? Kāpēc cilvēki krāj naudu, nevis iztērē visu uzreiz? Ļoti pamācoša ir bērna praktiska iesaiste krāšanā, atlicinot daļu ko kabatas naudas kādam iekārotam pirkumam. Tas iemāca gan to, ka krāšana ir sistemātiska, regulāra, gan arī to, ka lielāku summu var sakrāt ilgākā laikā, un parāda lietu vērtības izteiksmi naudā. Apzinoties šīs vienkāršās patiesības, vēlākajos gados jaunietis sāks veidot uzkrājumus ātrāk un spēs sakrāt vairāk.
Būtiski ir saprast un izskaidrot arī bērnam, ka krāšana nenozīmē atteikšanos no šodienas vajadzībām un izklaides. Uzkrājumu veidošana drīzāk ir saprātīga balansa atrašana starp vajadzībām tagad un tām, kas būs nākotnē. Jo ātrāk bērns to aptvers un pieņems, jo vienkāršāk vēlāk būs spert konkrētus soļus, lai uzkrātu un sekmīgi ieguldītu.
Autore ir SEB Life and Pension Baltic SE finanšu mentore
*Iedzīvotāju aptauju Latvijā pēc SEB bankas pasūtījuma 2024. gada jūlijā veica uzņēmums Norstat. Tajā piedalījās 1001 respondents vecumā no 25 līdz 65 gadiem, kam ir bērni vecumā no 7 līdz 17 gadiem.
