Jānis Osis. Publicitātes foto.
Jaunas ražošanas līnijas uzstādīšana vēl nenozīmē, ka pircējs būs gatavs par produktu maksāt vairāk. Iekārta var strādāt ražīgāk, ražot precīzāk un samazināt izmaksas, taču klientu parasti neinteresē, cik uzņēmums investējis savā rūpnīcā. Viņu interesē produkts, kvalitāte, cena un piegādes drošība. Tieši šeit slēpjas viens no būtiskākajiem Latvijas kokrūpniecības konkurētspējas izaicinājumiem.
Mēs arvien vairāk investējam ražošanā un spējam saražot vairāk ar mazāku cilvēku skaitu. Taču vai vienlaikus spējam radīt arī vairāk ekonomiskās vērtības?
Lai to labāk saprastu, analizēju 28 Latvijas koksnes nozares uzņēmumu 2024. un 2025. gada pārskatus, pievēršot uzmanību to radītajai pievienotajai vērtībai. Rezultāti atklāj interesantu paradoksu – daļai uzņēmumu pievienotā vērtība uz darbinieku ir pieaugusi, bet tās īpatsvars apgrozījumā samazinājies. Citiem vārdiem, uz vienu darbinieku radām vairāk vērtības, bet no katra pārdotās produkcijas eiro – mazāk vērtības. Tā nav matemātiska pretruna, tomēr tas liek uzdot svarīgu jautājumu, vai mūsu uzņēmumi kļūst konkurētspējīgāki vai vienkārši spēj saražot vairāk?
Uzlabojumi ir, bet par izrāvienu runāt pāragri
Analizēto uzņēmumu izlasē pievienotā vērtība uz vienu darbinieku mediāna pieauga par 1,9 %. Šis rādītājs raksturo situāciju izlasē kopumā, mazinot atsevišķu ļoti lielu uzņēmumu ietekmi uz rezultātu. Pieaugums ir pozitīvs, taču diez vai to varam saukt par būtisku produktivitātes izrāvienu. Vēl interesantāka ir uzņēmumu savstarpējā atšķirība. Deviņos uzņēmumos pievienotā vērtība uz darbinieku pieauga, bet tās īpatsvars apgrozījumā samazinājās. Astoņos uzņēmumos uzlabojās abi rādītāji. Kopumā 17 no 28 uzņēmumiem pievienotās vērtības īpatsvars apgrozījumā samazinājās.
Protams, šie 28 uzņēmumi neatspoguļo visas nozares kopējo rezultātu. Turklāt pievienoto vērtību ietekmē ne tikai darba ražīgums, bet arī pārdošanas un izejvielu cenas, produktu klāsts, ārpakalpojumu izmantošana un citi faktori. Tomēr kopējā aina ir pietiekami skaidra, lai uzdotu neērtu jautājumu: vai, palielinot ražošanas apjomus, mēs vienmēr pietiekami uzlabojam arī spēju nopelnīt ar radīto produktu?
Investīcijas ir nepieciešamas, bet tās negarantē lielāku pievienoto vērtību
Latvijas kokrūpniecība pēdējos gados ir ieguldījusi ievērojamus līdzekļus modernizācijā. Jaunas rūpnīcas, ražošanas līnijas, automatizācija un robotizācija ir nepieciešamas, lai spētu konkurēt starptautiskajos tirgos. Vienlaikus investīciju rezultātus īstermiņā var aizēnot gan izejvielu un produkcijas cenu svārstības, gan tas, ka daļai projektu ekonomiskā atdeve parādās tikai pēc vairākiem gadiem.
Mūsdienu konkurencē bieži vien jaunāka tehnoloģija nav priekšrocība, par kuru klients gatavs piemaksāt. Tā ir prasība, kas jāizpilda, lai vispār saglabātu savu vietu tirgū. Tas nozīmē, ka investīcija nereti ir biļete palikšanai tirgū, nevis garantija lielākai peļņai. Ar iekārtu iegādi vien nepietiek – jāspēj izmantot to sniegtās iespējas, lai radītu produktus, par kuriem tirgus ir gatavs maksāt pietiekami daudz, un nodrošinātu atdevi ieguldītajam kapitālam. Arī sarežģītāks produkts pats par sevi negarantē lielāku ienesīgumu. Izšķiroši ir tas, vai tirgus par to ir gatavs maksāt cenu, kas attaisno ražošanas izmaksas un ieguldīto kapitālu.
Ar lielāku nodarbinātību vien Latvijas ekonomika neizaugs
Latvijas demogrāfiskā situācija liek kritiski vērtēt arī izaugsmes modeli, kurā lielākam ražošanas apjomam nepieciešams proporcionāli vairāk darbinieku. Darbaspēka piesaiste no ārvalstīm atsevišķos gadījumos var palīdzēt risināt īstermiņa problēmas, taču tā nevar būt mūsu galvenā ilgtermiņa konkurētspējas stratēģija. Tāpēc automatizācija un robotizācija nav tikai veids, kā samazināt personāla izmaksas – tā ir iespēja ar pieejamo darbaspēku radīt ievērojami lielāku ekonomisko vērtību. Vienlaikus svarīgi atcerēties, ka pievienotā vērtība nav atrauta no darbinieku labklājības. Tā ir pamats gan lielākām algām, gan kapitāla atdevei, gan nākamajiem ieguldījumiem. Ja algas aug, bet uzņēmuma radītā pievienotā vērtība nepalielinās, notiek jau esošās vērtības pārdale. Ilgtermiņā tas ierobežo līdzekļus, ko uzņēmums var ieguldīt savā attīstībā.
Arī mēs uzņēmumā “Stiga RM” attīstību redzam kā pakāpenisku procesu. Apgūstam un pielāgojam pasaulē pieejamās tehnoloģijas, stiprinām darbinieku kompetences un meklējam jaunus produktus un biznesa modeļus. Īpašu uzmanību pievēršam iespējām, kurās mūsu rīcībā esošie resursi un zināšanas var sniegt priekšrocības starptautiskajā tirgū. Latvijas uzņēmumiem ne vienmēr ir jāizgudro pilnīgi jauna tehnoloģija, lai kļūtu konkurētspējīgāki. Daudzos gadījumos lielāku rezultātu var panākt, gudri pārņemot labākos pasaules risinājumus, pielāgojot tos savām vajadzībām un pakāpeniski attīstot pašiem savas zināšanas un produktus. Taču katram nākamajam ieguldījumam vajadzētu atbildēt uz vienu jautājumu – vai tas mums ļaus tikai saražot vairāk no tā paša vai arī palīdzēs radīt jaunas spējas un lielāku ekonomisko vērtību?
Arī valsts līmenī jāsāk pareizi mērīt pievienotā vērtība
Latvijā rūpniecības attīstību bieži vērtējam pēc investīciju apjoma, radīto darbvietu skaita un eksporta pieauguma. Tie visi ir svarīgi rādītāji, taču tie neatklāj pilnu ainu. Uzņēmums var būtiski palielināt eksportu, vienlaikus radot salīdzinoši nelielu pievienoto vērtību. Savukārt cits uzņēmums ar mazāku apgrozījumu var nodrošināt labāk atalgotas darbvietas, lielāku atdevi no izmantotajiem resursiem un stabilākas iespējas turpmākai attīstībai. Protams, uzņēmuma un eksporta apjomam ir nozīme, jo tas raksturo uzņēmuma mērogu un ekosistēmu ap to.
Tāpēc, domājot par valsts atbalstu eksportspējīgu uzņēmumu izaugsmei, būtu jāpievērš lielāka uzmanība tieši radītajai pievienotajai vērtībai, tostarp tam, cik liela tās daļa veidojas no eksporta ieņēmumiem. Atbalstam būtu jāveicina automatizācija, jaunu kompetenču attīstība, tehnoloģiju apguve un augstākas vērtības produktu radīšana. Mērķim jābūt ne tikai lielākam uzņēmumu skaitam vai eksportam, bet arī tādai ekonomikas struktūrai, kas ar ierobežotu darbaspēku spēj radīt vairāk vērtības.
Latvijas kokrūpniecība šobrīd atrodas svarīgā attīstības posmā. Lieli ieguldījumi modernizācijā rada priekšnoteikumus nākamajam konkurētspējas pieaugumam, taču rezultāts būs atkarīgs no tā, kā uzņēmumi šīs iespējas izmantos. Nozares nākotnes konkurētspēju nenoteiks tikai tas, cik efektīvi kubikmetrus spēsim saražot vai cik miljonus investēsim jaunās iekārtās. To noteiks mūsu spēja radīt lielāku pievienoto vērtību no katra izmantotā resursa – koksnes, darba stundas un ieguldītā eiro.
Autors ir Stiga RM valdes loceklis un attīstības direktors.