Par to ir jārunā skaļāk

Pastāstīšu tikai vien par manis paša piedzīvoto. 1969.gadā - pašā tā režīma „varenības” laikā - mani izslēdza no Zinātņu Akadēmijas aspirantūras par nestāšanos kompartijā – safabricēja „pamatojumu”, ka neesmu izpildījis mācību plānu. Protams, tolaik nebija pat doma izslēgšanu pārsūdzēt. Turpmāko astoņu gadu laikā slepenībā sagatavoju ap 20-25 tūkstošus skrejlapu ar mērķi mobilizēt cilvēkus masveidā izteikt prasību izstāties no PSRS, kā to it kā atļāva PSRS Konstitūcija. Izplatīju gan Latvijā, gan Maskavā. Mani 1978. gadā apcietināja, noteica man psihiatrijas diagnozi šizofrēniju, notiesāja un nosūtīja uz Krievijas specslimnīcām piespiedu ārstēšanai bez termiņa, tātad uz mūžu. Manai ģimenei drošībnieki pateica, ka es nekad vairs neatgriezīšos. Tad nāca Gorbačova „perestroika”, mūsu Baltijas ceļš, Atmoda, barikādes, Latvijas neatkarības atjaunošana. Nu tikšu brīvs no psihiatrijas diagnozes! Bet atjaunotās valsts varas ļaudis diagnozi man nav anulējuši līdz pat šodienai. Padomju laikā nodarītās šausmas turpina uzturēt spēkā mūsu pašu tautieši. Tagadējie Latvijas psihiatri (piem., A.Apsīte) brīvības cīnītājus joprojām uzskata par garīgi slimiem, jo viņi neapzinoties, kādā režīmā dzīvo, kā jarunā… Neviens nav parūpējies par to, lai tāds psihiatru uzskats tiktu nosodīts kā aplamība un likvidēts. 

Nav vārdos izsakāma kauna sajūta, kad tu, vesels būdams, esi oficiāli atzīts par garīgi slimu cilvēku, un kad pati valsts psihiatrijas diagnozi uztur spēkā. Es to pazemojuma sajūtu esmu piedzīvojis. Latvijas valsts mani pretēji Satversmes prasībai aizsargāt cilvēka godu un cieņu nav ne aizstāvējusi pret psihiatriem, ne izteikusi kaut mazāko valsts pateicību par manu, atklāti sakot, smago cīņu septiņdesmitajos gados un par gadiem ilgām ciešanām ieslodzījumā trako namos. Valsts amatpersonas un ierēdņi nav gribējuši anulēt man noteikto psihiatrijas diagnozi un nav to atzinuši par spēkā neesošu jau no paša sākuma. Atjaunotā Latvijas valsts man nav piešķīrusi pat ne viszemāko valsts apbalvojumu par manu septiņdesmitajos gados smago cīņu par Latvijas brīvību. Mani ir godinājušas citas valstis – Dānija ar Lauritcena brīvības  balvu, Vācija ar Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas ISHR Frankfurtē pie Mainas noorganizēto psihiatru konsīliju Štarnbergā, kur slaveni psihiatri ar starptautisku vārdu atzina mani par garīgi pilnīgu veselu, nekad neslimojušu ar kādu garīgu slimību. Latvija mani turpina pazemot ar vilcināšanos diagnozi anulēt.

To sacīdams, es varu secināt, ka, par brīvību cīnīdamies, esmu ticis pazemots gan PSRS totalitārā režīma apstākļos, gan atjaunotās Latvijas laikā. Man ir tiesības uzrunāt varas partiju amatpersonas un ierēdņus: „Jūs esat manus lūgumus noņemt diagnozi noraidījuši ar atrakstīšanos vai ar ignoranci, ar nevēlēšanos kaut jel kādā veidā „panākt pretī”, palīdzēt brīvības cīnītājam, kas savulaik ir palīdzējis izkarot brīvību jums visiem tā šodien negodprātīgi rīkoties. Jūsu augstprātības un cietsirdības rezultāts tādai jūsu rīcībai ir cilvēka pazemošana un nepatikas radīšana pret tādu valsti, kur dominē garīga vēsuma pārvalde. Dziļa vilšanās. Žēl, ka varas tautieši negrib redzēt sevi negodprātīgus un nekompetentus esam... Es vairs necelšos aizstāvēt tādu ierēdņu un amatpersonu sagandētu valsti. Pielāgošos un dzīvošu kā vairums to ir darījuši un dara”.

Paskaidrošu, kā Hipokrāta zvērestu devušie ārsti to diagnozi „taisīja” gatavu. Psihiatru komisija (Z.Sočņeva, L.A. Marke, Z.J.Graudiņa, R.A. Andrēziņa, E.A. Vologdina), izpildot VDK izmeklētāja majora Kārkliņa 1979. gada 7. marta lēmumu, 1979. gada 4. aprīlī pēc īsas sarunas ar mani „uztaisīja” aktu Nr.114/79. Pirms tam es formāli tiku stacionēts un novērots slēgtā izolatorā nepilna mēneša laikā. Nekādu dīvainību manā uzvedībā nekonstatēja. Par galveno dokumentu atzīt mani par garīgi slimu varēja kalpot īpaša anketa ar ļoti daudziem (vairāk par 100) jautājumiem, uz kuriem man bija jāatbild ar jā vai nē vienkārša „putniņa” vai krustiņa veidā pie katra jautājuma. Uz anketas jau bija uzrakstīts mans vārds, uzvārds, datums, anketa man nebija jāparaksta, uz tās neparādījās neviens manis rakstīts burts vai cipars. Tos „putniņus” ārsti paši varēja salikt pie jautājumiem, kā atbild patiešām slimie. Piemēram, vai braucot autobusā, skaitāt aiz loga redzamo māju stāvus, stabus?  Vai dzirdat balsis?  Protams, ka es atbildēju ar nē, bet tas nenozīmē, ka tā tas palika uz it kā „Pēteris Lazda iesniegtās” (!) anketas. 

Šī ir mana atbilde uz skeptiķu iebildi, ka ne jau bez pamata ārsti atzina kādu par psihiski slimu. „Pamats” bija šādi sagatavoti materiāli un VDK norādījumi totalitāra režīma apstākļos. Psihiatrijā šizofrēniju var piedēvēt arī kaut vai par cilvēka neatlaidību, uzņēmību. Tikai nepieciešams ārstu valodā to iztulkot kā vajag, lai atzītu par garīgi slimu. Piemēram, lai neatlaidīgu cilvēku, kurš tiecas iemācīties ķīniešu valodu, definētu par garīgi slimu, ir aktā jāieraksta, ka viņu vajā slimīga ideja iemācīties, murgaina iztēle par dzīvi Ķīnā, dīvainības domāšanā, pārākuma apziņa pār citiem, savas personības pārvērtēšana, nepamatota iedomība, nerēķināšanās ar realitāti. Tas viss vēl jāpiesātina ar attiecīgiem psihiatrijas terminiem: neirotiski traucējumi, sindromi, agrīna intervence, ekstrapiramidāli stāvokļi, psihopataloģiska simptomātika, pseidohalucinācijas, autisms, ataktiskums, tranzitors apjukums, patomorfoze dinamikā un tā joprojām. Tā pēc VDK pasūtījuma tapa diagnoze priekš manis, lai nepieļautu manu runāšanu tiesas sēdēs. Tiesnesis U.Krastiņš tāpat kā ārstu komisija padevīgi izpildīja VDK gribu – nepieļāva man kā juristam runāt patiesību tiesas sēdēs. Tik perfekti saskaņoti strādā totalitārais režīms, lai saglabātu varu.”

Esmu gribējis un cerējis tagad neiespējamo – savu tautiešu kopā turēšanos, kā tas pieklātos mūsu Dievzemītē. Pieredzētais ir parādījis varas ļaužu vairākuma negatīvo egoismu, pat zemiskumu un neatbilstību amatam, gara cildenumam. Brīvības cīnītāja liktenis varas ļaudīm bija un ir maznozīmīgs. Ar vilšanās sajūtu redzu, ka un kā Latvijas valsts pārvaldes ļaudis atdarina PSRS totalitārā komunistu režīma patvaļu. Varbūt tas tā daļēji notiek kā daudzu gadu desmitu ildzis pieradums pie toreizējās apspiestības un netaisnības. Tad var sacīt, ka tās ciešanas, ko piedzīvojām PSRS laikā, atspoguļojas atjaunotajā Latvijā vēl šodien. Pierādās patiesība, ka ļauno, kas mums nodarīts, nevaram aizmirst. Tāpēc par to ir jārunā un jārunā skaļāk. 

Te man iebildīs. Kāda jēga tādai runāšanai? Zinām taču un saprotam, ka mākslīgā intelekta progress drīzumā novedīs cilvēci pie nelaba gala. Tātad, kāda jēga te runāšanai par ciešanu novēršanu nākotnē? Te nu laiks pārdomām. Tas nelabais gals vēl nebūs šogad. Vēl mēs kā sabiedrība varētu kādu laiku padzīvot taisnīgi un godprātīgi, ja apjēgtu lietderību un nepieciešamību tā vēl padzīvot. Bet vai to apjēgs kārie pēc varas, mantas, ietekmes, iluzorā goda un cieņas? Turklāt, ja tādus mēs paši iebalsojam. Bet ir kāds simts Pretošanās kustības dalībnieku, kas savulaik pierādījuši, ka viņi ir ar godaprātu, taisnīgi un būtu vienoti labklājību tautai godā turēt. Taču pat saraksts par viņiem atklātībā nav pieejams. Bezizeja un pesimisms? Te izteikta tikai patiesība par jau ilgi esošo… Pamatīgāk par vidi, kādā mums nākas dzīvot, manā grāmatā „Man Kāds liek patiesību teikt”.

Autors ir jurists un nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, bijušais Latvijas Augstākās padomes deputāts.