Irīna Pīgozne.
Kas noticis ar Latviju pēdējos gados - vai mūsu sabiedrība krīzē zaudējusi daļu sava sociālā kapitāla?
Pirms vairākiem gadiem visas pasaules uzmanības centrā bija lielākais zinātniskais instruments - lielais hadronu paātrinātājs. 27 kilometrus garš gredzens dziļi zem zemes. 20 gadi darba un daudzi miljardi eiro. Šķietami racionalitātes laikmetam neizprotami kapitāla ieguldījumi, lai pētītu norises, kuras ikdienas dzīvē neko nemaina. Kādēļ? Atbilde - apjausma, ka ne tikai redzamas un aptaustāmas lietas virza pasauli un procesus tajā.
Šī analoģija noder, lai sāktu runāt par citu šķietami ne tik uzskatāmu lietu - sociālo kapitālu. Tas nav tik viegli saredzams kā finanšu kapitāls vai cilvēkresursi, tomēr satur kopā ekonomiskās sistēmas un sabiedrības. Profesors Ians Falks sociālo kapitālu tēlaini salīdzina ar labās gribas cementu, ar ko būvēt sabiedrības viendabīgumu. Sadarbība, uzticēšanās un kopējās vērtības ir tas kapitāls, kas atdzīvina mūsu cilvēciskās vērtības, prasmes, pieredzi un zināšanas. Ar sociālo kapitālu definējam, kas mēs esam, ko darām un kāpēc mēs to darām. Manuprāt, sociālo kapitālu var izteikt formulā: vērtības + izglītība + brīva informācijas pieejamība + uzticība + personību sadarbība. Šī ir mana ideja Latvijai, par ko daudz esmu domājusi saistībā ar neseno ideju forumu. Vērtības mūsos ieaudzina vecāki, izglītību iegūstam paši, informāciju nodrošina neskaitāmi avoti, bet uzticība un personību sadarbība ir lietas, kas rodas zināmā prāta briedumā. Tam bieži vien nav nekāda sakara ar vecumu - vienkārši kādā brīdī nonāc pie apjausmas, ka citādi nevar. Jo vairs nevari neredzēt, nedzirdēt, nejust un nerīkoties. Tajā brīdī sāc meklēt līdzīgi domājošos, kļūsti atvērtāks un arī atbildīgāks pret sabiedrību kopumā.
