Ilustratīvs attēls no Pixabay.com.
Lai gan daļa sabiedrības joprojām ir postpadomju mantojuma ietekmē, gaidot, kad mūsu vietā par apkārtējo vidi parūpēsies kāds cits, piemēram, pašvaldība vai valsts, aizvien vairāk ir cilvēku, kuri apzinās, ka lietas jāņem savās rokās. Var redzēt, ka jaunajai paaudzei ir atšķirīga domāšana un spēcīga apziņa, ka mums pašiem ir jādomā, kas notiek apkārt. Kad mūsu bērni izaugs, atkritumu šķirošana būs norma, un nebūs iedomājams vecās riepas izmest mežā. Tāpat būs pavisam normāli un dabiski iesaistīties dažādās vides sakopšanas un labiekārtošanas talkās un akcijās.
Jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo grūtāk stiprināt kopienas izjūtu
Gatavība rūpēties par apkārtējo vidi ir cieši saistīta ar kopienas izjūtu. Lai gan daudziem latviešiem iekšā ir neliels savrupums un sajūta, ka esam katrs par sevi, kopumā mums tomēr ir arī kopienas apziņa. Cilvēki iesaistās dažādās biedrībās, kopienās - sākot ar reliģiskām organizācijām, beidzot ar sporta klubiem un apkaimju biedrībām. Bet atkal – daudz kas ir atkarīgs tieši no vietas, kurā cilvēks dzīvo. Piemēram, salīdzināsim divas Rīgas apkaimes - Bieriņus un Ziepniekkalnu. Ziepniekkalns ir liela apkaime Rīgā, kur dominē daudzstāvu mājas. Tas ir pārāk liels veidojums, kurā cilvēkiem, manuprāt, nerodas kopienas sajūta. Turpretim pilnīgi pretēja aktivitāte ir redzama Bieriņos. Lai arī tā joprojām ir Rīga, reizēm ir sajūta, ka dzīve norit kā nelielā ciematā, kur ir lielāka informācijas aprite un spēcīgāka kopienas sajūta.
