Urālpūce koka zarā Bastejkalnā 2010.gadā. Foto: Lita Krone, LETA.
Princips attiecībā uz mežu dabas daudzveidību ir vienkāršs – jo ilgāku laiku mežā nav veikta saimnieciskā darbība, jo lielāka ir tajā sastopamā sugu un dabiskajiem mežiem raksturīgo struktūru daudzveidība. Daudzām sugām specifiska dzīvotne ir lielu dimensiju koki – gan augoši, gan nokaltuši.
Taču dažādu sugu putnu prasības attiecībā uz meža vecumu un dabisko struktūras elementu klātbūtni ir atšķirīgas. Ir sugas, kurām nepieciešami saules apspīdēti vai applūduši klajumi. Piemēram, vakarlēpis un sila cīrulis labprāt ligzdo izcirtumos, arī jūras un zivju ērgļi vairāk nekā 30% gadījumu par ligzdas koku izvēlas ekoloģiskos kokus izcirtumos. Dzērves labprāt ligzdo mitros izcirtumos un bebrainēs. Vairākas bieži sastopamas dziedātājputnu sugas labprāt ligzdo jaunaudzēs un jaunos mežos. Taču vairums no īpaši aizsargājamām putnu sugām ligzdo galvenokārt vecos un maz pārveidotos mežos, jo ligzdu būvei ir nepieciešami lielu dimensiju koki. Piemēram, melnais stārķis, apodziņš, urālpūce, klinšu ērglis, melnā dzilna un citas sugas ligzdošanai izvēlas pieaugušus un pāraugušus mežus ar ligzdu būvei un dobumu kalšanai piemērotiem lieliem kokiem. Arī medņu riesti atrodas galvenokārt pieaugušās mežaudzēs.
