Vidzemes (jeb Matīsa) tirgus vēsturiskais gaļas paviljons. Foto: Toms Koklītis, LETA.
Jau bērnībā, dzīvojot komunālajā istabā Rīgas centrā, novērtēju, ka visur varu aiziet kājām - uz skolu, kino, teātri, pulciņiem un pie draugiem. Arī tagad esam centrā, un 10 000 soļu ikdienā ir norma, jo vienīgā ģimenes mašīna tiek izmantota tikai pāris reižu nedēļā. Centra dzīvei ir savi ieguvumi, bet cilvēku daudzums turpina samazināties. Katram ir savi iemesli, kāpēc, bet kā vienu gribētu minēt kvalitatīvas publiskās telpas trūkumu ģimenēm. Un ar šo es domāju vietu visām paaudzēm. Mums ir parki, kuriem iziet cauri ikdienas gaitās, šur tur ir mazi spēļu laukumi, ir Barona ielas skeitparks, kur vecāki atved bērnus.
Bet mums trūkst vietas, kur iegrieztos jebkurš, kur viss būtu procesā, ietu laikam līdzi, mainītos un nekad nebūtu garlaicīgi. Vieta, kur, ja vienreiz aizietu, gribētu iet vēl un vēl, jo nekad nevarētu zināt, kas jauns ir nācis klāt.
