Agris Daukste. Publicitātes foto.
Mēs Latvijā par OCTA runājam kā par laikapstākļiem – gandrīz vienmēr par dārgu un gandrīz vienmēr neatbilstoši gaidām. Bet reti kurš uzdod sev neērto jautājumu, vai mēs paši darām visu, lai tā būtu lētāka?
Pirms pāris gadiem atteicāmies no Bonus–Malus sistēmas – sarežģītās, bet strukturētās pieejas, kas autovadītājus sadalīja 17 riska klasēs. Tā vietā nāca vienkāršāks un autovadītājiem saprotamāks princips, bet nolūks palika nemainīgs, - brauc droši un maksā mazāk. Loģiski, saprotami un it kā godīgi. Jo mazāk negadījumu, jo pievilcīgāks klients apdrošinātājam. Un pievilcīgs klients nozīmē vienu – zemāku polises cenu.
Tomēr realitāte joprojām nav tik vienkārša. Apdrošinātājiem ir pieejama informācija par negadījumiem, bet nav pieejama informācija par regulāriem ātruma pārkāpumiem, agresīvu braukšanu vai to, cik bieži kāds riskē uz ceļa, ja to nefiksē policija. Rezultāts? Autovadītājs var gadiem ignorēt noteikumus, bet, kamēr nav izraisījis avāriju, sistēmai viņš izskatās “labs”.
Un tad rodas absurds – apzinīgais maksā arī par bezatbildīgo. Mēs taču neuzskatītu par normālu, ja banka piedāvātu vienādus nosacījumus gan uzticamam klientam, gan tādam, kurš regulāri kavē maksājumus. Kāpēc auto apdrošināšanā izliekamies, ka risks visiem ir vienāds?
Diskusijas par plašāku pārkāpumu datu izmantošanu notiek jau sen. Pretargumenti ir pazīstami – privātums, regulas, datu aizsardzība. Tas viss ir svarīgi. Taču jāuzdod precīzāks jautājums, vai sistemātiska noteikumu pārkāpšana tiešām ir tikai privāta lieta? Tā nav. Tas ir risks, kuru beigās sedz visi pārējie. Citviet Eiropā šo jautājumu risina pragmatiskāk - tieši braukšanas uzvedību apdrošinātāji ņem vērā, nosakot apdrošināšanas cenu. Tur tas nav sods, bet loģiska sistēma, kur drošāki autovadītāji maksā mazāk.
Apdrošināšana pakāpeniski pāriet no “kas notika vakar” uz “kā tu brauc šodien”. Telemātika jau tagad ļauj analizēt braukšanas stilu – bremzēšanu, paātrinājumu, ātruma ievērošanu, manevrus. Šādas sistēmas darbojas daudzviet pasaulē un pat tepat Latvijā, piemēram, koplietošanas auto. Ideja ir vienkārša - brauc atbildīgi un droši un saņem labāku cenu.
Itālija šajā jomā ir viena no līderēm, kur miljoniem OCTA polišu balstās uz telemātikas datiem. Tā sauktās “melnās kastes” ļauj precīzi novērtēt risku un godīgi noteikt cenu. Rezultātā drošākie autovadītāji reāli maksā mazāk. Arī auto ražotāji dodas šajā virzienā. Jaunie auto jau aprīkoti ar inteliģentām drošības sistēmām - ātruma asistentiem, automātisko bremzēšanu, noguruma sensoriem. Mērķis ir viens - novērst negadījumu, pirms tas notiek.
Arī Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs, kā viens no veiksmīgākajiem inovāciju ieviesējiem apdrošināšanas jomā, analizē iespējas un strādā pie dažādiem risinājumiem, kā mudināt Latvijas autovadītājus “dalīties” ar saviem braukšanas paradumu datiem. Uzsāktas pārrunas ar vairākiem valsts un privātajiem partneriem, tomēr pilnvērtīgu risinājumu ieviešana ir dārga un laikietilpīga. Paredzams, ka līdz ar mākslīgā intelekta iespēju paplašināšanos, daudzas līdz šim šķietami neaizsniedzamas ieceres, varētu tikt realizētas, un arī mūsu valstī “gudrie telemātikas dati” varētu kļūt par praktisku instrumentu OCTA polišu cenošanā.
Protams, datu izmantošanai jābūt brīvprātīgai un caurspīdīgai. Bet, ja cilvēks pats pierāda, ka brauc droši, kāpēc lai viņš nemaksātu mazāk? Galu galā jautājums ir ļoti vienkāršs, - vai mēs gribam sistēmu, kur droša braukšana tiek atalgota? Vai arī tādu, kur visi maksā līdzīgi, neatkarīgi no tā, vai viens brauc atbildīgi desmit gadus, bet otrs regulāri riskē un pārkāpj noteikumus?
Mēs bieži sakām, ka gribam lētāku OCTA. Bet patiesībā tas bieži nozīmē vienu - lai kāds cits samaksā mūsu vietā. Taču apdrošināšanas būtība nav vienādība. Tā ir droša un atbildīga uzvedība uz ceļa. Jo precīzāk novērtējam risku, jo godīgāka kļūs cena, un drošāki ceļi mums visiem. Varbūt ir pienācis laiks pārstāt meklēt iemeslus, kāpēc to nevar, un sākt domāt, kā to izdarīt? Lētāka OCTA nesākas apdrošinātāja birojā - tā sākas brīdī, kad tu iedarbini transportlīdzekli.
Autors ir Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja IT daļas vadītājs.
