Dainis Poziņš/LETA
1991. gada 19. augustā no rīta pamodos diezgan pavēlu ap deviņiem – pusdesmitiem – baudīju atvaļinājuma mieru. Tēvs labrīt vietā man tūlīt teica: “Maskavā ir noticis “veco komunistu” pučs, un Mihails Gorbačovs ir “kritis”. Vecāki bija pamatīgi uztraukušies. Viņi agri no rīta bija nekavējoties pārtraukuši braucienu uz dārzu Olainē, jo uz ceļa bija redzējuši bruņutransportierus un armijas kravas mašīnas ar karavīriem. Tēvs bija domājis, ka krievi bloķēs tiltus pāri Daugavai un vairs nevarēs tikt atpakaļ mājās.
Neapzināti paskatījos pa logu un teicu: “Neredzu uz mūsu ielas krustojuma krievu tankus un militāro patruļu. Par maz karaspēka! Pāris bruņutransportieru patruļas uz tiltiem un armija pilsētas centrā nav sevišķi svarīgas. Padomā, cik daudz krievu karaspēka ir Latvijā, bet ielās ir tikai dažas karaspēka vienības. Tas nozīmē, ka visa krievu armija nav iesaistīta pučā! Valsts apvērsumus tā netaisa. Viņi zaudēs! Mums te nav pārāk daudz, par ko uztraukties! Viss svarīgākais notiks Maskavā! Pat, ja komunistu vara tur izlies asiņu jūru. Viņi vienalga zaudēs! Šis režīms ir sapuvis no pamatiem un līdz pašai augšai. Partijas ”vadoņi”, šie vecie padomju kraķi, tur Maskavā nezina nedz kā tikt galā ar mūžīgo deficītu, nedz māk valsts apvērsumus rīkot.”
Nezinu, kāpēc tobrīd biju tik mierīgs? Varbūt topošā vēsturnieka zināšanas par autoritāriem režīmiem un jau tolaik radusies izpratne par to, kā darbojas Padomju Savienības ekonomika, vai, pareizāk sakot, zināšanas, cik drausmīgi neefektīvs un neracionāls bija padomju režīms, piešķīra man šo mieru. Man nebija ne vismazāko šaubu, ka Padomju Savienība sabruks kā kāršu namiņš.
Protams, ka turpmākie to dažu dienu notikumi bija ļoti satraucoši un pat dramatiski. Man tolaik Latvijas radio un Rietumu raidstacijas bija galvenais informācijas avots par to, kas notiek ārpus mana redzesloka. Padomju armijas vienības un Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienība – OMON uzbruka vairāku Latvijas sabiedrisko organizāciju ēkām, Latvijas Televīzijai un radio. 1991. gada 19. augusta vakarā OMON kaujinieki uz ielas pie Rīgas Iekšlietu pārvaldes nogalināja Jūrmalas Jaunrades nama šoferi Raimondu Salmiņu.
Nākamajā dienā OMON un Padomju armijas desanta vienības atbruņoja Ministru Padomes apsardzi. OMON kaujinieki braukāja Rīgas centra ielās un laiku pa laikam draudēja ar ieročiem un rupji krievu valodā apsaukāja gājējus uz ielas. Šādu ainu redzēju pie tagadējās Bruņinieku un Valdemāra ielas krustojuma, kur gaidīju zaļo luksofora signāla gaismu. Dzirdēt rupjas omonieša lamas un redzēt pret sevi un pārējiem ļaudīm pagrieztus automātus ar uzvilkta aizslēga skaņu – nemaz nebija uzjautrinoši vai mierīgi. Virs rīdzinieku galvām pilsētas centrā lidinājās Mi-24 kaujas helikopteri tik zemu, ka bija iespējams saskatīt pilotu sejas kabīnē.
21. augustā, kad OMON bruņutransportieri ieņēma Doma laukumu, Latvijas Republikas AP pieņēma Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kurā noteica, ka tālākas sarunas ar PSRS varas un pārvaldes iestādēm par neatkarības atjaunošanu vairs nav iespējamas, tādēļ 1990. gada 4. maijā deklarētais pārejas ir beidzies un Latvijā pilnā apjomā ir atjaunota 1922. gada Satversmes darbība. Islandes Republika bija pirmā ārvalsts, kas 1991. gada 22. augustā atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tā bija ļoti laba ziņa.
Augusta pučs bija izgāzies un Latvijas neatkarība kļuva par starptautiski atzītu faktu. Notika arī daudzas citas lietas Latvijā un ārpus tās, bet neatkarības starptautiska atzīšana bija svarīgākā no tām. Cik efektīvi, mēs kā nācija esam atgūto brīvību, tas jau ir cits stāsts.
Autors ir Mg.hist., Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.
