Kadrs no Ivara Zviedra filmas uzņemšanas. Publicitātes foto.
Pirms pāris nedēļām režisors Ivars Zviedris man piedāvāja kinofestivāla “Lielais Kristaps” ietvaros vadīt diskusiju par tēmām, kas atklājas viņa jaunajās filmās Afigenna un Meikots Īrijā un sasaucas ar jautājumiem, kas ikdienā ir arī manas uzmanības lokā, lai gan ne vienmēr tūlītēja tvēriena attālumā. Šajā rakstā gribu aizsākt sarunu, kas notiks 9. novembrī plkst. 18 kinoteātrī Splendid Palace, ieskicējot problemātiku, ko savās filmās caur asarām un smiekliem parāda Ivars Zviedris.
Ja man vajadzētu minēt kādu iezīmi, kas ir kopīga visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no dzimuma, etniskās piederības, vecuma utt., tad nevilcinoties teiktu, ka tā ir (ne)aizbraukšanas pieredze.
Pat šķiet mazliet neticami, ka ikvienam no mums ir zināmi cilvēki, kuri kādubrīd pameta Latviju vai vismaz nopietni apsvēra to darīt. Ne visiem aizbraucēju stāstiem ir traģiska noskaņa – ne viens vien, gluži kā es pats, to darīja aizrautīgi un mērķtiecīgi. Tomēr vienlaikus daudzus stāstus vieno jēgpilnas izvēles trūkums. Augoši parādi, krītoši ienākumi, darba tirgus sasalšana, pazemojums, aizvainojums, neuzticība – šis politiskais, ekonomiskais un sociālais kokteilis ir radījis plaša mēroga fenomenu, kas mūsu sabiedrībā ir ticis normalizēts.
