Ilustratīvs attēls. Foto: AFP/Scanpix.
Atskatus uz aizgājušo gadu Latvijas un, šķiet, arī citu valstu ārpolitikas izvērtējumā jau tradicionāli sāk ar kādu no frāzes “bijis vētrains gads” variācijām. Un, patiesi, tāds arī bija pagājušais gads, gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, gan ģeopolitiski ne tikai mums, bet teju visai pasaulei. Bet šoreiz par ārpolitiku, jo tās primārais mērķis skaidrs – Latvijas neatkarības ilgtspējas nodrošināšana. Tas ir, spēja visu ārējo vētru vējos saglabāt valsts stabilitāti, spēju nostāvēt un saglabāt savas vērtības, turpināt aizstāvēt savas nacionālās intereses un savu neatkarību šajās brāzmās.
Ieejot Latvijas otrajā simtgadē jāsecina, ka mūsu lielākie ārpolitikas izaicinājums ir jau Hēraklīta izslavētais nemainīgais mainīgums (jeb “pastāvīgas ir tikai pārmaiņas”) – pārmaiņas starptautiskajā kārtībā, agresīvi centieni mainīt mūsu domas, priekšstatus un vērtības, mēģinājumi pārrakstīt vēsturi un tā izmainīt ne tikai tagadni, bet arī nākotni. Šādos apstākļos ir svarīgi apzināties gan savu vietu pasaulē, gan atcerēties par to, kā ir patiesībā.
