Foto: Ieva Leiniša, LETA.
1873. gada 14. aprīļa avīzē Mājas Viesis līdzās vēstīm no Rīgas un Vidzemes, Francijas, Vācijas, Amerikas, Indijas, Spānijas, Itālijas, Turcijas un Persijas pāris lappuses pēc Jāņa Cimzes aicinājuma potēties pret “kolieri” lasāms Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku komitejas sludinājums: “Dziedāšanas svētku dziesmu programs ir nu galīgi nospriests un šāds…”
Astoņas dziesmas izraudzītas garīgajam, 16 – laicīgajam koncertam. Vīru un jauktajiem koriem. Drosmīgi, ja zināms, ka līdzšinējos igauņu un Baltijas vācu dziedāšanas svētkos sievietes nevarēja piedalīties. Tai pašā laikā pie vairākiem repertuāra skaņdarbiem “no Baumaņu Kārļa Pēterburgā” un “no J. Cimzes” piemetināts, ka notis vēl nav nodrukātas un koriem tiks izsūtītas vēlāk. Repertuārā iekļautā Franča Abta skaņdarba Waldandacht latviešu teksts Es dziedāju, man jādzied vēl tikai topot. Svētkiem joprojām nebija “valdīšanas atvēles”. Kašķējās parādu nomāktās Rīgas Latviešu biedrības runasvīri. Ar opozīcijā nostumtā latviešu laikraksta Baltijas Vēstnesis redaktoru Bernhardu Dīriķi nesatika biedrības priekšnieks Jānis Frīdrihs Baumanis. Nīgrumu par rīkotāju steigu un “neapdomību” neslēpa Cimzes tēvs. Virsdiriģents Indriķis Zīle vēl martā ieteica nogaidīt, jo “tik daudz un tik grūtas dziesmas nevar par 4–6 nedēļām iemācīties”. Varbūt arī vācu landtāgs un krievu guberņas pārvalde paredzēja latviešu fabrikanta, dramaturga un aktiera Riharda Tomsona vadītās dziesmu svētku rīcības komitejas, tas ir, “latviešu lietas”, izgāšanos, tālab atļauja maija sākumā tomēr izsniegta.
