Ilustratīvs attēls no pixabay.com.
Nesen sociālajos tīklos lasīju kāda jauna cilvēka pārdomas par to, kāpēc profesionāļi un dažādu jomu speciālisti neiet politikā. Īss kopsavilkums — Latvija ir tik maza un politiķi tautas attieksmi pret sevi ir noveduši tik tālu, ka jebkurš, kas ieiet politikā, uzreiz tiek noliets ar zaņķi un nozākāts. Turklāt jārēķinās, ka mediji un politiskie oponenti tajā visā ievilks līdzi arī tavu ģimeni. Tātad cilvēkam ir jābūt vai nu ar nenormāli biezu ādu un vienaldzīgam pret visu apkārtējo viedokļiem, vai arī tik lielam ideālistam, ka spēj stāvēt tam pāri. Trešais variants — tik ļoti jāgrib tikt pie varas, ka visam pārējam nav nozīmes. Diemžēl pēdējos gados arvien biežāk tiek novērots pēdējais variants.
Loģisks jautājums — kādēļ gan vienam labam cilvēkam un jomas profesionālim, kurš ir dzīvē jau pietiekami daudz sasniedzis un patiesībā uz kopējā nabadzības fona valstī dzīvo salīdzinoši labi, būtu sev jānodara tik ļoti pāri, lai sevi un ģimeni pakļautu tādām ciešanām? Man ir atbilde.
