Anna Pantejeva.
Visi kārtējo reizi kārtējo jauno dzīvi sāk. Es ne, man vēl ar veco skaidrībā jātiek
Visi jaunajā gadā steidzas kaut ko apņemties, bet es ne, es vēl pirms nedēļas mācību guvu - apņēmos neko nepirkt, vispār netērēties lieki, bet pēkšņi beidzās kečups, un vakarā, ko tur vairs zaudēt, sakārojās želejkonfektes, bija vien jātērējas arī tām. Pērngad šī mācība bija vienīgā, ko guvu, šogad droši vien vajadzētu apņemties mācības negūt. Visi kaut ko klusi, acis cieši aizverot un nosalušos pirkstus nobružātajos dūraiņos sakrustojot, ievēlējās, pulkstenim pusnakti sitot, es ne - es pirms četriem gadiem, vēl bērnišķīgi naiva būdama, vēlējos, lai skolas kafejnīcā siera bulciņām cenas krīt par pieciem santīmiem. Cenas auga, bulciņas sarāvās. Augsti godātais Gadumijas Brīnum, vai tad tiešām toreiz bija par daudz prasīts? Tev, kā jau Brīnumam, būtu jāzina, ka vidusmēra cilvēka laimei auglīga augsne ir sīkumiem caurvīta. Kā tad tu iesaiņo sevi tiem neskaitāmajiem tevi pielūdzošajiem un sev neticošajiem, kas, gadiem mainoties, nodomā: «Laimīgs vēlos būt!»? Kuš, Brīnum, neticu nevienam tavam nepateiktajam vārdam, neticu, tā tu nenotiec.
