Andris Ramoliņš
Pirms dažiem gadiem itāļu ekonomists un politiķis, agrākais ECB prezidents, Mario Dragi savā ziņojumā secināja, ka Eiropas Savienība zaudē tempu salīdzinājumā ar ASV un Ķīnu – īpaši inovāciju, produktivitātes un tehnoloģiju jomā, kas ietekmē ilgtermiņa izaugsmi un dzīves līmeni. Latvija, savukārt, zaudē produktivitātē un attīstībā saviem kaimiņiem, īpaši, Lietuvai. Dragi pievērsās visai Eiropas Savienībai, es šajā rakstā pievērsīšos Latvijai, un vēl šaurāk, kokrūpniecībai – nozarei, kuru pārzinu vislabāk. Stagnāciju šajā nozarē var sākt pārvarēt ar pāris pareiziem lēmumiem.
Kokrūpniecības jomas pamatā ir Latvijas lielākā mežu īpašnieka – Latvijas Republikas – resursi, kurus pārvalda un apsaimnieko VAS Latvijas valsts meži (LVM). Tātad LVM rūpējas par mūsu kopīgo īpašumu. Uzņēmums tika izveidots 1999. gadā ar loģisku un valstiski pareizu mērķi – konsolidēt un ieviest zināmu kārtību sadrumstalotā nozarē, radīt priekšnosacījumus spēcīgai kokrūpniecības industrijai un nodrošināt Latvijas meža resursa darbu Latvijas ekonomikas labā. Ideja bija pareiza. Diemžēl sistēmas izkropļojums pēdējo piecpadsmit gadu laikā ir novedis pie pretēja rezultāta: necaurskatāmības, politiskas ietekmes un izrietoši – stagnācijas.
No brīvas konkurences uz slēgtu sadales sistēmu
Līdz pat 2008. gada krīzei nozare attīstījās klasiskos tirgus apstākļos – notika izsoles, uzņēmumi konkurēja savā starpā, investēja, auga, konsolidējās. Šajā laikā arī izveidojās Latvijas vadošās zāģētavas. Publiski redzot resursa pieejamību un konkurenci, katrs varēja veidot savus plānus un to arī darīja. Liela daļa no t.s. veiksmes stāsta ir pamatā šajā periodā izdarītais.
Krīze, protams, bija ļoti smaga, kokapstrādes uzņēmumi bija svaigi kreditējušies. Valstij nācās reaģēt. Glābjot nozari, tika pieņemts lēmums, kas tobrīd un īsā termiņā varbūt bija nepieciešams, bet nekādi nav vajadzīgs vēlāk, kad ekonomika atkal nonāca attīstības fāzē. Šī politika nav atcelta arī tagad, un sekas jūtam vēl joprojām.
No krīzes brīža uz daudziem turpmākajiem gadiem ieviesa tā saukto “sarunu procedūra” vai sistēmu, kurā apaļkoki vairs netika brīvi izsolīti, bet sadalīti starp tirgus spēlētājiem aiz slēgtām durvīm. Uzņēmumi kvalificējās, izgāja cauri necaurskatāmam procesam un beigās saņēma atbildi – cik daudz resursa tiem “pienākas”. Bez iespējas mainīt nosacījumus, bez reālas konkurences. Īstermiņā glābjot nozari, tika radīts ilgtermiņa siltumnīcas režīms, kas garantēja zemas, ārpus tirgus konkurences resursa piegādes cenas. Tā kļuva par nozares narkotiku, pie kuras pierada arī labākos laikos un tādējādi iemiga.
Siltumnīcas režīms nogalina attīstību
Ja resursi ir nodrošināti par vienādu cenu un sadalīti administratīvi, nav stimula cīnīties par efektivitāti vai augstāku pievienoto vērtību un domāt, kāds inovatīvs produkts tirgū būtu nepieciešams. Nav intereses būvēt jaunas rūpnīcas, ieviest jaunus produktus, riskēt ar investīcijām. Jo kādēļ gan riskēt, ja viss jau ir sadalīts un tu saņem peļņu, pateicoties visas Latvijas iedzīvotāju dotētai zemai resursa cenai? Šī sistēma nevis veicināja attīstību, bet iznīcināja motivāciju investēt, inovēt un konkurēt.
Kokapstrāde līdz pavisam nesenam laikam līdzinājās sadales biznesam, nevis dinamiskai industrijai. Lielie spēlētāji gadiem ilgi nosmēla ap 80 % no visa LVM koksnes apjoma, bet jauniem, ambicioziem uzņēmumiem ieeja tirgū bija praktiski slēgta.
Piemēram, Kurzemē ap 60 % mežu pieder LVM, vēl 5 % – pašvaldībām, un tikai ap 35 % – privātajiem īpašniekiem. Ja savlaicīgi nebūsi iekļuvis sadalē, lielas pārstrādes rūpnīcas projekts, kas vēlās augt un palielināt ražošanu, bez pieejas LVM resursam faktiski ir lemts iznīkšanai.
“Stiga RM” gan ir piemērs, ka arī šādos apstākļos var attīstīt augstas pievienotās vērtības ražošanu, lielākoties balstoties uz privātā sektora resursiem. Tas ir iespējams, taču tas ir daudz riskantāk, dārgāk un nestabilāk nekā, ja pieeja LVM resursiem būtu visiem vienlīdzīga un atklāta, nevis tikai tiem, kas sadales mirklī bija šaurajā klubiņā.
Atklātība kā priekšnoteikums turpmākai attīstībai
Pozitīvi vērtējams tas, ka 2021. gada novembrī, arī pateicoties aktīvāku spēlētāju spiedienam, LVM atgriezās pie izsolēm. Tomēr tas ir nepietiekami. Sistēma joprojām ir necaurskatāma. LVM apzināti nepublicē informāciju par saviem klientiem – kas pērk, kādus sortimentus, kādos apjomos un par kādu cenu.
Šai informācijai ir jābūt publiskai. Tas nav komercnoslēpums, jo runa ir par valstij un ikvienam iedzīvotājam piederošu mantu. Klients, sortiments, kubikmetri, cena – tie ir minimālie dati, bez kuriem nav iespējama godīga konkurence un racionāli investīciju lēmumi. Tikai tad, ja tirgus dalībnieki redz pilnu kopainu, var veidoties veselīga sacensība. No tā iegūst arī valsts – lielāku nodokļu veidā, rodas vairāk darba vietas, lielāka kļūst katra kubikmetra eksporta vērtība.
Ilgstoša necaurskatāmība radījusi vēl vienu bīstamu parādību – polituzņēmējus. Uzņēmumus, kas savu konkurētspēju balsta nevis efektivitātē, bet spējā iegūt īpašus nosacījumus un līgumus par resursiem, kurus neizsola un slēpj aiz “komercnoslēpuma”. Tas ir tiešs drauds gan nozarei, gan valstij. LVM ir jābūt profesionāli pārvaldītam uzņēmumam, nevis politiskās ietekmes instrumentam.
Ja ir politiskā griba, risinājums nav sarežģīts
Ministru kabinets reizi piecos gados lemj par LVM kailcirtēs izcērtamo apjomu hektāros, kas pārrēķinot iznāk aptuveni 5 miljonu kubikmetru gadā. Manā ieskatā LVM šis viss resurss Latvijas valsts labākajās interesēs ir jāpārdod atklātās izsolēs pēc šāda mehānisma:
- Lauvas tiesu vai 90-95 % no šī apjoma, kas tiek piegādāts gatava sortimenta veidā Latvijas kokapstrādes uzņēmumiem, jāizsola atklātās izsolēs vietējo pārstrādātāju vidū. Vietējais ražotājs kā kvalificējošs mehānisms ļautu pasargāt no apaļkoku izvešanas pārstrādei citās valstīs;
- Atlikušos 5-10 % jārealizē augošu koku izsolēs, lai noteiktu reālu tirgus cenu latiņu, zem kuras vidējā cena nevar krist. Tas būtu kā mehānisms godīga tirgus veidošanai globālākā mērogā. Šis arī varētu būt LVM atalgojuma mainīgās daļas veidošanas mehānisms: jo labāk startē tirgū, jo augstāks bonuss.
Visa informācija ir jāpublisko pilnā apjomā. Informācija, kā zināms, ir vara. Ja ir pieejama informācija, iespējams analizēt un pieņemt kvalitatīvākus, pamatotākus un arī gudrākus resursu iegādes un investīciju lēmumus augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā.
Šāda pieeja valstij no LVM dotu vismaz 100 miljonus eiro papildu ieņēmumu gadā, vienlaikus radot veselīgu konkurenci un spiežot nozari attīstīties. Kokrūpniecība nedrīkst attīstīties uz visu mūsu īpašumā esoša resursa rēķina. Ieguvējiem jābūt visiem. Mazāk efektīvas ražotnes pamestu tirgu, bet inovatīvie un drosmīgākie nāktu vietā – tas ir normāls, ekonomiski pamatots process.
Ir pēdējais brīdis rīkoties
Zem tirgus cenas pieejams garantēts resurss neveicina attīstību – tas sekmē stagnāciju. Tā mēs topam par izejvielu valsti. Protams, nav viegli izdomāt, kas konkurences apstākļos ir īstais produkts, bet pasaulē pieprasījums pēc koksnes produktiem tikai pieaug. Vieta pietiks daudziem. Jautājums ir, vai Latvija eksportēs augstas pievienotās vērtības produktus vai paliks pirmapstrādes produktu valsts, sekmējot citu valstu labklājībai.
Latvijas meži ir mūsu visu kopīgs resurss. Ir pienācis laiks to pārvaldīt saimnieciski, atklāti, godīgi un valstiski atbildīgi. Ja nemainīsim spēles noteikumus tagad, pēc dažiem gadiem var izrādīties, ka iespēja attīstīt spēcīgu, modernu kokrūpniecību Latvijā vienkārši būs palaista garām.
Autors ir Stiga RM valdes priekšsēdētājs.
