Māris Olte. Publicitātes foto.
Kad man vaicā, kā rakstīt titros vai pieteikt publiski, saku: “Esmu pētnieks.”
Ko tad es pētu? No simtā kilometra pētu mūsu civilizācijas attīstības virzienu un kā biologs pēc ticības un izglītības lūkoju noformulēt starpdisciplināras likumsakarības. Zemāk dažas no tām aprakstīšu, jo uzskatu, ka ir pelnījušas jūsu uzmanību.
Tā ir kā Saurona acs. Kam uzspīd, tas skaidri redzams/saprotams, bet, kam netiek virsū, tas neeksistē.
Mūsdienu reliģija ir mārketings, un daba ar tās ritēm, rituāliem un norisēm netiek līdzi. Jā, mēs mīlam pastaigāties, mums patīk fotografēt dabas skatus, atrast skaistumu, noķert brīdi. Un tālāk?
Tālāk uzmanības prožektoru bīda uz atlaidēm, sabiedrības norisēm (ko tur Hermanis atkal…), sensācijām. Un tā substance, kas nupat vēl iedvesmoja, paliek neiepazīta, neizpētīta. Dabas zinības paliek dabas ziņā, jo cilvēka daba ir kas īpašs un pats sev pietiekams.
