Kas īsti nav labi ar numeroloģiju, astroloģiju, grafoloģiju personāla atlasē?

Varbūt Darba inspekcija tikmēr ir pārbaudījusi, vai tur nav bijusi diskriminācija. Varbūt kāds kandidāts ir pieprasījis kompensāciju par vienlīdzības principa pārkāpumu. Ziņu lentēs to nemanu.

Numeroloģija nav vienīgā no šādām pieejām. Personāla vadībā un atlasē regulāri parādās īpatnējas metodes (un dažkārt kļūst krietni populāras). Grafoloģija. Astroloģija. Un vēl un vēl. Tāpēc vienreiz vērts saprast, ko šīs metodes spēj un ko nespēj.

Tās spēj uzrakstīt aprakstu, kurā sevi atpazīst gandrīz ikviens. Psiholoģijā to sauc par Forera efektu (vai dažreiz Bārnuma efektu). Četrdesmito gadu beigās psihologs Bertrams Forers iedeva studentiem it kā individuālus personības aprakstus. Patiesībā visiem bija viens un tas pats teksts, salikts no horoskopu frāzēm. Studenti to vidēji novērtēja ar 4,26 no 5 kā precīzu. Lai būtu vēl drošāk, apgalvojumus mēdz veidot formā “tu esi X, bet dažkārt Y”. “Jūs esat radošs, bet jums svarīga arī kārtība.” Kurš gan neatpazītu šādā aprakstā sevi? (Īpaši, ja apraksts veidots no frāzēm, kas ietver labvēlīgas, sociāli vēlamas īpašības.)

“Bet man taču (astrologs, grafologs, numerologs) pateica precīzi!” To dzird gana bieži. 

Trāpījums tiešām var būt īsts. Tikai tas vēl nepierāda, ka metode strādā. Precīzam trāpījumam ir vismaz trīs prātīgi izskaidrojumi. 

Pirmkārt, cilvēku problēmas ir mazāk unikālas, nekā šķiet: nogurums, spiediens darbā, raizes attiecībās, šaubas par savu izvēli. 

Otrkārt, mēs atceramies trāpījumus un aizmirstam šāvienus garām (“nu jā, kaut kādos punktos nebija pareizi, bet vispār jau trāpīja diezgan precīzi” – šī ir bieži dzirdēta frāze). Ja “analītiķis” pasaka divdesmit lietas un kaut vai piecas no tām trāpa mērķī, draugiem mēs pastāstām par tām piecām. 

Treškārt, informāciju “analītiķim” bieži dod pats cilvēks, to nepamanot: ar izteiksmi, apģērbu, vārdu izvēli, reakciju uz katru frāzi. Tā nav obligāti krāpšana, daudzi šādi “lasītāji” patiesi tic savai metodei. Šādu paņēmienu sauc par auksto nolasīšanu.

Ja gribam saprast, kas patiesībā notika rokraksta / ciparu / dzimšanas datuma analīzē, jāiziet cauri dažiem jautājumiem. Piemēram: ko “analītiķis” jau zināja par konkrēto cilvēku (gan faktu, gan novērojumu līmenī)? Cik apgalvojumu izrādījās nepareizi? Un vai “analīzi” var atkārtot aklā pārbaudē: anonīms paraugs, prognozes pierakstītas pirms jebkādas sarunas? 

Precizitāte bez salīdzinājuma ar nejaušu minējumu ir gandrīz bezjēdzīgs rādītājs. 

Jebkura nopietna atlases metode pastāv tāpēc, ka tā prognozē darba sniegumu – tas ir svarīgākais atlases uzdevums. Vienkāršāk: vai šis cilvēks būs labs darbinieks šim darba devējam, šajā amatā?

Franks Šmits un Džons Hanters 1998. gada plašajā atlases metožu metaanalīzē rādīja, ka diezgan ticami sniegumu prognozē strukturētas intervijas, spēju testi un praktiski darba uzdevumi. Arī tās nav maģiskas metodes: tās izskaidro tikai daļu no darba snieguma. Bet aiz tām stāv gadu desmitiem ilgs darbs: kļūdas, pārstrādāti testi, publiski redzami rezultāti, kolēģu kritika. Gluži kā medicīnā, kur zāles pirms lietošanas pārbauda simtiem dalībnieku (kad iedzeram pretsāpju tableti, prognozējam, ka tā spēs mazināt sāpes, bet dažkārt arī tā nenostrādā. Cilvēks ir pārāk sarežģīts “pētījuma objekts”, lai panāktu 100% prognozējamību).

Grafoloģija un astroloģija šādas pārbaudes neiztur. Nav tā, ka šīs pieejas nebūtu pētītas. Ir. 

Efrata Netere un Geršons Ben-Šahars 1989. gadā apkopoja 17 pētījumus: grafologi nepārspēja cilvēkus bez grafoloģijas zināšanām, un, ja rokraksta tekstā nebija norāžu uz autora dzīves faktiem, precizitāte bija tuvu nullei. Tā ir laba ziņa tiem, kas tomēr grib nopietni pieiet grafoloģijai: nav jāaicina grafoloģijas “eksperts”, nav pat jāmācās, vienkārši sāc, un tavas prognozes vidusmērā būs tieši tikpat precīzas (“precīzas”) kā vidusmēra grafologam. Vienīgā bēda, ka precizitāte tāpat paliek tuvu nullei (vai nejaušas veiksmes līmenī), ja vien nav citu datu par personu.

Karla Daci un Luidži Pedrabisi 2009. gadā neatrada saikni starp grafologu vērtējumiem un testos izmērītajām personības iezīmēm, un, kas vēl interesantāk, pašu grafologu vērtējumi savā starpā bieži vien nesakrita nemaz. Ja turpinām to pašu analoģiju ar pretsāpju tabletēm: zāles, par kurām ir visai pretrunīgas prognozes (no “100% palīdz” līdz “100% nepalīdz”), prātīgs cilvēks dzert negribētu.

Šons Karlsons 1985. gadā žurnālā Nature publicēja astroloģijas dubultaklo testu, kurā astrologi dzimšanas kartes ar cilvēku raksturojumiem sapāroja ne labāk par nejaušību. 

Šobrīd mēs pat nevaram apgalvot, ka šīs metodes neko neprognozē. Ko varam teikt gana droši: tās nav spējušas pierādīt savu ticamību.

Un vēl viena lieta. Zinātnē balstītas prognozes ir piesardzīgas: “vidēji”, “ar zināmu varbūtību”, “ar kļūdas robežām”. Cilvēks kā “pētījuma objekts” ir pārāk sarežģīti veidots. Ja kāds nāk ar lielu pārliecību un sola precīzu “tieši tavu” raksturu, tā ir brīdinājuma zīme. Pārliecība ir viegli pieejama tam, kam metode nekad nav izturējusi pārbaudi. Pēc būtības tā ir viena no šarlatānisma pazīmēm.

Un juridiskā puse. Likums aizliedz atlasē šķirot cilvēkus pēc vecuma, dzimuma, etniskās piederības, ģimenes stāvokļa un citām pazīmēm, kas nav saistītas ar darba spējām (un kas nav maināmas ar saprātīgu piepūli). Dzimšanas datums, uz kura balstās numeroloģija, ir arī vecums, un tās noteikti ir pazīmes, kuras cilvēks vairs nevar mainīt, lai kādu piepūli pieliktu. 

Rokraksts un zodiaka zīme gan nav tieši izteikts aizliegtais pamats, bet tie neiztur citu prasību: atlases kritērijam jābūt saistītam ar amata prasībām. Un šī saistība nav pierādīta.

Mēs mēdzam iesmīnēt par Amerikas tiesāšanās kultūru (vismaz tādu, ko redzam seriālos – kaut kas nepatīk, ejam tiesā). Tomēr arī tepat Latvijā paliek viens vienkāršs jautājums. Ja kandidāts / darbinieks apstrīd darba devēja lēmumu tiesā, un lēmums ir balstīts numeroloģijā, astroloģijā vai grafoloģijā, vai mēs to spētu aizstāvēt?

Autore ir darba un organizāciju psiholoģe, juriste.