Ernesta Kļaviņa zīmējums.
No Satversmes 66. panta pirmā teikuma izriet personas pienākums maksāt nodokļus. To skaidrojot, Satversmes tiesa norādījusi, ka nodokļu maksāšana ir veids, kādā personas uzņemas kopīgu atbildību par sabiedrības vajadzību apmierināšanu un Latvijas valsts uzturēšanu. Tas ir saistīts ar Satversmes ievadā ietverto atziņu, ka ikvienam jārūpējas ne tikai par sevi un tuviniekiem, bet arī par sabiedrības kopējo labumu – starp indivīdu un sabiedrību pastāv solidaritāte. Kā ar to veicas Latvijā?
Šķiet, ka sociālajā realitātē Satversmē pieminētā indivīda un sabiedrības solidaritāte tās vajadzību apmierināšanā un demokrātiskas tiesiskas valsts uzturēšanā izpaužas negribīgi. Pēdējos gados Ēnu ekonomikas indekss Latvijā bijis salīdzinoši augsts (pieņemot, ka ēnu ekonomikas reālo apjomu vispār ir iespējams aplēst). Ja var ticēt apsvērumiem, uz kuru pamata ieviestas minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, pietiekami izplatīta ir arī dažādu nodokļu izņēmuma režīmu izmantošana nodokļu optimizācijai. Jāpiebilst gan, ka nodokļu optimizācijas rezultātā visticamāk netiek gūti budžeta ieņēmumi arī no citām sabiedrības daļām, kuras minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu ieviešana tieši neskar.
