Publicitātes foto
Kad valsts vai pašvaldības iestāde apmaksā kādu no sociālajiem pabalstiem un maksājumiem – brīvpusdienas skolā, daļu no medikamentu cenas, braucienu sabiedriskajā transportā – mēs kā pašsaprotamu “doto” pieņemam to, ka kāds labticīgi uztur un atbildīgi pilnveido datu bāzes par cilvēkiem, kuriem šie pabalsti pienākas. Stāsts par “Rīgas satiksmes” maksājumiem un fantastiski daudz braukušajiem invalīdiem “mikriņos” parādīja, ka tā gluži nav. Un sabiedriskais transports ir tikai viena joma, kurā nodokļu maksātāji piemaksā (un bieži – pārmaksā) par tiem, kuri objektīvu iemeslu dēļ paši nespēj sev nodrošināt kādu no ikdienā būtiskiem pakalpojumiem.
Precīzas uzskaites neesamība ir izdevīga negodīgiem komersantiem. Viņu “izslēgšanu” no šīs valsts naudas plūsmas var panākt, pabalstu sistēmu centralizēti digitalizējot, – valsts un pašvaldību budžeti tā var ieekonomēt miljonus.
