Vita Matīsa.
Kustība stiprina ticību idejai, ka cilvēkam var rūpēt valsts liktenis bez savtīgiem nolūkiem
Nav tādu apstākļu, pie kuriem cilvēks nevar pierast, it īpaši, ja viņš redz, ka tos pieņem visi, kas ir ap viņu.
Tolstojs savu Krieviju izjuta dziļi, un, kaut gan romāna Anna Kareņina autors šos vārdus attiecina uz Levina izvirtīgo dzīvi 19.gadsimta Maskavas augstākajā sabiedrībā, vēstījumu labi saprotam arī mēs.
Saprotam tik labi, ka tad, kad dzirdam mūslaiku «augstākās sabiedrības» pārstāvjus sakām, ka mūsu valstī neviens neesot bez grēka, ka katrs kaut ko esot runājis, kaut kur gājis, kaut kā sevi iekārtojis un lietas sakārtojis, - mājam ar galvu, varbūt pat ne aiz pārliecības, bet tāpēc vien, ka attaisnojums tik ierasts.
Nu, ko, ja jau pat valsts visaugstākā amatpersona apgalvo, ka stāšanās kompartijā savulaik bijusi «normāls process», un apliecina, ka viņam izvēle bijusi vienkārša - starp iešanu uz priekšu vai atpakaļ, tad «tēlot varoņus» varbūt tik tiešām būtu muļķīgi, vienalga, atskatoties uz vakardienu vai domājot par rītdienu.
