Jānis Vanags.
Tu esi kaut kas tik skaists un vērtīgs, ka tevis dēļ Kristum bija vērts nākt bīstamā pasaulē
Reiz man gadījās būt Kalumburu, nomaļā vietā Rietumaustrālijas piekrastē. Kādu rītu divi vīri ūdens malā makšķerēja. Pēkšņi redzu, ka viņi nosviež makšķeres un skrien no krasta prom, ko nagi nes. Iegarenais klintsgabals netālu ūdenī bija atvēris acis un palūkojies viņos. Akmens izrādījās krokodils.
Mēs iztrūkstamies, kad kaut ko pētām, urķējam, varbūt pabakstām un pēkšņi atskārstam - ei, tas ir dzīvs! Mūs pārsteidz, ka priekšmetam, ko iedomājāmies pētām, ir interese un pat nolūki uz mums. Cilvēks saka: «Es meklēju Dievu.» Nenoteiksme. Ne jā, ne nē, ne melns, ne balts. Pagaidām tikai es un pagaidām tikai meklēju, urķēju, pabakstu. Taču ko tad, ja Dievs meklē tevi? Ko tad, ja Dievs tevi jau ir atradis un strauji tuvojas?
