Ilustratīvs atēls.
Aivara Ozoliņa komentārs šā gada nedēļraksta Ir 3. augusta numurā “Kampaņa par ģimenes definēšanu parāda Kremļa vērtību iespaida robežas,” mani mudināja uzdot vairākus, manuprāt, pamatotus jautājumus žurnālistam un arī šim liberālajam preses izdevumam. Mana replika nav attiecināma tieši uz jaunāko publikāciju, bet gan drīzāk uz žurnālista nostāju ilgākā laika periodā, kurā viņš uzstājīgi ignorē dabisko* tiesību filozofisko un juridisko bāzi, kurā balstās arī Civillikums Latvijā. Tas man šķiet nopietna žurnālista necienīgi.
Sākšu ar norādi, ka iestāšanās par dabiskās ģimenes definīcijas precizēšanu Satversmē šajos juku laikos nav un nevar būt homofobijas izpausme, jo tādā gadījumā pretējās nometnes pārstāvju – LGTB kopienas un tās atbalstītāju – retorika sabiedrībai turpmāk būtu jādēvē par heterofobiju. Tas izrietētu no elementāras loģikas.
