Ilustratīvs attēls no Pixabay.com.
Līderības tēma man ir ārkārtīgi svarīga, esmu to pētījusi un tajā darbojusies nu jau gandrīz 20 gadu. Un esmu nonākusi pie secinājuma, ka stratēģijas, plāni, prioritātes, rezultāti ir ļoti svarīgi, bet vēl svarīgāk ir zināt, par ko līderis cīnās, kādas ir viņa vērtības, kāpēc viņš dara to, ko dara, vai redz un dzird tos, kurus vada, vai apzinās, ka viņš ir daļa no problēmas, kuru viņa vadītā sistēma piedzīvo, un līdz ar to – arī daļa no risinājuma. Pretējā gadījumā viņš ir tikai vadītājs, kurš cenšas atrisināt tehniskas problēmas. Un tādu mums Latvijā varas elitē netrūkst – atšķirībā no īstiem līderiem.
Kāpēc mums vajadzīgi empātiski un drosmīgi līderi?
Apstākļos, kad redzam tik daudz sašķeltības un radikālas neiecietības, dusmu, naida, kad pasaulē plosās militāri konflikti un cilvēku darbības izraisītas dabas katastrofas, empātiska un drosmīga līderība ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk. Un mums vairāk nekā jebkad agrāk trūkst īstu līderu valstu un sabiedrību augstākajos pārvaldes līmeņos. Varu gūst antivaroņi ar manipulācijas, melu, iebiedēšanas, arī šķietamu vērtību piesaukšanas paņēmieniem. Mēs nepiedzīvojam neko jaunu. Izdzīvojam mūžseno mītu par labā cīņu ar ļauno, par Lāčplēsi un Melno Bruņinieku mūsu pašu dzelmē un ārpus mums. Pašlaik šī cīņa ir saasinājusies, un katru mirkli esam spiesti izdarīt izvēli, kurā pusē nostāties.
