Grāmatas vāks. Publicitātes foto
Recenzija par Olivera Mūdija grāmatu “Baltija — Eiropas nākotne” (izdevniecība John Murray, 2025)
Grāmatas ievads bija satiecošs. Izlasot šo teikumu, jūs noteikti domāsiet, ka tas teikts pozitīvā nozīmē. Valoda māk ar mums spēlēties. Nē, šoreiz to saku šī vārda otrajā nozīmē - grāmatas ievads mani satrieca. Līdzīgi ar manu prātu un uztveri paspēlējās grāmatas nosaukums. Pirms biju ķērusies pie grāmatas lasīšanas, tas manī raisīja tikai un vienīgi pozitīvas konotācijas. Nosaukums uzbūra ambiciozi optimistiskas vīzijas, un, stāstot draugiem par šādas grāmatas iznākšanu, balsī iezagās neliela sarkasma nots. Jāsmejas, kā gan šādas domas var ienākt prātā?! Protams — tikai kādam ārzemniekam. Vietējais noteikti nevarētu būt tik ambiciozs.
Vēlāk, kad biju iepazinusies ar grāmatas ievadu, man bija jādomā par to, kāpēc sākotnēji tik nekritiski pozitīvi uztvēru grāmatas nosaukumu. Vai tas ir iekšējais nelabojamais optimisms — pārliecība, ka nākotne vienmēr ir gaiša un laba? Vai arī tas bija Eiropas provinces mazvērtības diktēts prieks — kāds uzrakstījis grāmatu par mums! Varbūt arī daudzsološais vāka noformējums spēlēja savu lomu: augšpusē mūsu reģionam raksturīgais smailais baznīcas tornis (gluži kā Pēterbaznīcai, vienīgi galā krusts, nevis gailis), apakšā papildināts ar nesējraķetes spārniem. Tātad vāks runā par mūsu militāro spēku.
Nē. Izlasot ievadu, visi mani pozitīvie pieņēmumi tika samalti miltos, jo izrādās šie vārdi var nest pavisam pretēju nozīmi. Šīs grāmatas kontekstā tas nozīmē: ja Eiropā izcelsies karš, tad tas izcelsies tieši Baltijas reģionā.
“Mazā atelpa no vēstures” ir beigusies, Baltijas reģions ir “ļoti tektoniski aktīva vieta”, kurā jau šobrīd notiek visi iespējamie hibrīdkara paveidi. Eiropai ir jābeidz dzīvot ilūzijās, ka visu nosaka tradicionālās lielvalstis, Eiropas varas centrs pamazām pārvirzās ziemeļaustrumu virzienā. Ja Eiropa grib nosargāt savu mieru, tai jāpievēršas Baltijas reģionam. Lūk, tās ir atziņas, ko iegūstam, izlasot ievadu.
Grāmatas mērķis ir iepazīstināt 'veco Eiropu' ar tās uzticamākajiem draugiem un sabiedrotajiem — tiem, par kuriem, kā pats autors saka, “lielākā daļa no mums zina pārāk maz”, bet kuri Eiropas nebaltā stundā būs jāaizstāv. Ar šo uzdevumu grāmatas autors — Berlīnē dzīvojošs britu laikraksta The Times žurnālists — tiek galā izcili.
Sākšu ar to, ka autors būtiski paplašina Baltijas definīciju. Mums tik ierastās trīs Baltijas valstis viņa skatījumā pārtop par deviņām valstīm, kas dzīvo ap Baltijas jūru. Katru no tām autors portretē atsevišķā nodaļā: Dāniju, Zviedriju, Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Vāciju. Jā, ir arī nodaļa par Krieviju, kurā autors filigrāni izklāsta tās īstenotā hibrīdkara metodes.
Paplašinātā Baltijas definīcija no autora puses ir drosmīga inovācija. Šī koncepcija ir uzslavas vērta — mēģinājums radīt jaunu Baltijas jūras valstu kopīgu identitāti.
Mūsdienu nemierīgajos laikos tieši tas ir vajadzīgs — stiprāka kopības izjūta. Lai cik ļoti zviedri vēlētos būt aristokrātiskāki un noskatīties uz mums no augšas, un lai arī cik neatlaidīgi Vācija vēlas redzēt sevi kā vienu no Eiropas lielvarām, kurai ar Baltijas valstīm it kā nav nekā kopīga — fakts ir tāds, ka Baltijas jūra ir kļuvusi par NATO ezeru. Līdz ar to ir radies potenciāls jaunas paplašinātas Baltijas identitātes izveidei.
Mēs — mazās valstis — būtu vislielākās ieguvējas no šāda jauna reģionālā stāsta. Tas nozīmētu, ka esam daļa no lielāka veseluma. Tas nozīmētu atbastu no sabiedrotajiem. Tas nozīmētu spēku turēties pretī ienaidniekam, jo kopā vienmēr esam stiprāki. Tas nozīmētu cerību, ka netiksim atstāti vieni — kā tas diemžēl daudzkārt ir noticis vēsturē un kā autors, balstoties rūpīgā izpētē, grāmatā precīzi un bez aplinkiem atgādina, tostarp neizvairoties arī no Rietumu politikas ēnas pusēm.
Protams, pirmā nodaļa, ko lasīju, bija par Latviju. Latvijas situāciju pārzinu labi un zināju, ka šī nodaļa būs rādītājs, vai grāmatai kopumā var uzticēties. Un, ak vai, cik ļoti šis brits mani pārsteidza! Šoreiz to saku vispozitīvākajā nozīmē. Trīsdesmit lapaspusēs autors ir spējis kondensēt ne tikai mūsdienu sociālekonomisko situāciju, bet arī visu Latvijas vēsturi. Turklāt viņš pratis parādīt mūsu cīņas un izaicinājumus caur poētiskiem eposa un rokoperas Lāčplēsis kultūras kodiem. Tekstā nav jūtama rietumnieka augstprātīgā viszinība, stereotipi vai virspusēji pieņēmumi. Autoram ir izdevies uztaustīt, romantisma vārdiem runājot, Volksgeist - mūsu tautas garu.
Grāmatas lielākā pievienotā vērtība nav tas, ka Eiropa par mums uzzinās, bet gan galvenokārt tas, ka mēs paši beidzot varam iepazīt viens otru tuvāk. Ar interesi izlasīju nodaļas par Lietuvu un Igauniju un mani iepriecināja fakts, ka beidzot ir grāmata, kurā varam vairāk uzzināt par kaimiņvalstīm. Mūsu vēstures ir tik līdzīgas, dažbrīd liekas — esam vienādas kā trīs ūdenslāses. Šī grāmata nostriprina lepnumu un dod drošības sajūtu, jo dzīvojam starp divām gudrām un spēcīgām kaimiņvalstīm.
Jau sen dzīvoju pārliecībā, ka mums būtu jāsāk mācīties gan lietuviešu, gan igauņu valodu. Jo būtu tikai loģiski, ja mēs ciešāk sadarbotos gan valstiskā, gan militārā, gan uzņēmējdarbības līmenī.
Tomēr bija interesanti arī uzzināt jaunus faktus par kaimiņvalstīm. Par pārmetumiem, kādus bija jāiztur Lietuvai, kad 2022. gadā tā aizliedza Krievijas tranzītu uz Kaļiņingradu. Krievijas sašutums toreiz atbalsojās gan Vācijas, gan Briseles, gan Vašingtonas gaiteņos. Par Rietumu valstu līderu vēlmi apklusināt Baltijas valstu neatkarības centienus 1990. gadā, nevēloties sabojāt attiecības ar Gorbačovu (piemēram, lai izvairītos no diplomātika konflikta, vizītes laikā Baltajā namā Lietuvas premjerei nācās izmantot tūristu ieeju un uzrādīt padomju pasi). Par dziesmotās revolūcijas saknēm, kas meklējamas 1988.gada jūnijā Tallinā. Un par bijušā Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa jaunības gadiem, mācoties programmēšanu skolā Ņūdžersijā, ASV. Visi viņa klasesbiedri mūsdienās jau kļuvuši par tehnoloģiju miljonāriem, vienīgi Ilvess nē. Toties viņa stāsts harmoniski sasaucas ar faktu, ka Igaunijā šobrīd jau ir deviņi vienradži — jaunuzņēmumi, kuru vērtība pārsniedz miljardu ASV dolāru.
Lai arī grāmatai ir ļoti satraucošs ievads, tā kopumā ir pozitīva, un noslēgums pat ambiciozi vizionārs. Sākumā šķita, ka šī emocionalā amplitūda ir mārketinga triks, tomēr jāsaka, ka grāmatas emocionālā uzbūve precīzi atspoguļo mūsu — ikdienas Baltijas iedzīvotāju — dzīves realitāti. Tas, kam ejam cauri kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai: no paralizējošām bailēm, kas nāk no mūsu vēstures, no iepriekšējo paaudžu traumatiskajām pieredzēm, līdz spēka un patriotisma uzplūdiem, līdz beidzot — ikdienas dzīvei, kurā par spīti klātesošajām bažām, turpinām dzīvot, strādāt, priecāties un cerēt uz labāko.
Autoram ir izdevies sajust un grāmatā ielikt visu emociju gammu, kas valda mūsu reģionā. Un tieši tas padara šo grāmatu patiesi izdevušos. Tā runā ne tikai par ģeopolitiku, faktiem un argumentiem, bet arī stāsta par cilvēkiem — mūsu bailēm, cīņām un uzvarām.
Autore ir studējusi politikas zinātni, starptautiskās attiecības un maģistre socioloģijā