Anna Rancāne.
Lieldienu rīts atgādina kaut ko ļoti vienkāršu - ir lietas, kurām jānotic uz vārda
Tur stāvēja kalpi un sulaiņi, kas no oglēm bija sakūruši uguni un sildījās, jo bija auksts; bet arī Pēteris bija nostājies pie viņiem un sildījās - šīs rindas no Jāņa evaņģēlija 18.nodaļas man jau kopš bērnības ir uzbūrušas iztēlē neko citu kā sveloši aukstu marta nakti Latvijā, kaut kur tumsā pie lauku pagastmājas vai baznīcas. Vienaldzīgus un neapmierinātus ļaudis pie ugunskura, kuriem nakts jāpavada ārpus mājas un kaut kā jāsasilda miesas. Auksta baznīca, kurā ļautiņi salasījušies visu nakti lūgties un dziedāt pie Kristus kapa. Auksta pavasarnakts, kad gaisā vēl nav ne pumpuru atblāzmas, nedzied putni, bet siltas šķiet tikai spožās zvaigznes zaļganajās marta novakares debesīs.
