Plakāts ar toreizējā PSKP CK ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva attēlu un saukli «Kur partija — tur panākumi. Tur uzvara» uz daudzstāvu nama sienas Purvciema mikrorajonā Rīgā. 1981. gads. Foto — Viktors Ļisicins. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
«Dabiskās» pārkrievošanas vilnis Brežņeva ērā
Kad mūsdienās gadās pieminēt Leonīdu Brežņevu, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru, un viņa valdīšanas laiku, sarunbiedru sejās pavīd garlaikotība vai smīns. Tomēr Brežņeva varas periodam (1964—1982) raksturīgi arī jauni agresīvas rusifikācijas uzplūdi visās Padomju Savienības republikās.
Galvenais Komunistiskās partijas un padomju vadības bieds okupētajā Latvijā tolaik aizvien ir pašu ideologu pasludinātais t. s. buržuāziskais nacionālisms, kā arī padomju varas leģitimitātes apstrīdēšanas iespēja. Pastāv skaidra izpratne, ka lielākais režīma apdraudējums ir kultūras jomā, tāpēc īpaši uzmana literatūru, teātri, humanitārās zinātnes, pieminekļu aizsardzības un folkloras jomu; novērojama tendence iepriekš apkarotās kultūras izpausmes «piejaucēt», izmantot ideoloģiskiem mērķiem.1
