Krista Baumane.
Kādu vakaru pirms vairākiem gadiem, saviesīgi diskutējot par dienišķajām politiskajām nejēdzībām, mana laba draudzene izmisusi iesaucās: bet ko darīt, lai kaut kas beidzot mainītos?!
Neatceros, vai toreiz ko bildu, bet vēlāk man ienāca prātā vairākas konkrētas lietas - sākot ar izvēli būt informētam par to, kas apkārt notiek, beidzot ar savas attieksmes paušanu un rīcību. Piemēram, uzrakstot atbildīgajām institūcijām «darbaļaužu vēstuli» par tādu aktuālu tēmu kā sniegs.
Lēkšana pāri kupenām un lavierēšana pa netīrītu ielu slidenajām risām pieder pie kārtīgas Latvijas ziemas. Šie ziemas prieki strauji zaudē romantiku, ja esi grūtniecības pēdējās nedēļās un minētie šķēršļi jāpārvar, regulāri iegriežoties Dzemdību namā uz kursiem, tikšanos ar ārstu vai pārbaudēm. No decembra vidus līdz pat janvāra sākumam iekļūšana šajā ārstniecības iestādē pa dažādām ieejām bija īsts pārbaudījums. Sākumā drosmīgi gāju viena pati, vēlāk tikai kopā ar vīru, jo baidījos paslīdēt un nokrist. Piebraucot ar mašīnu pa nelielo Alojas ielu, vīrs mani izlaida ielas vidū, kur es izkāpu un stāvēju, balansējot uz ledus kā pīle, kamēr viņš novietoja auto mazākajā brīvajā kupenā un tad nāca man palīgā tikt cauri sniega vaļņiem līdz ietvei. Toreiz iedomājos, kā šādos apstākļos vedīšu mājās bērniņu - vai tiešām ar tikko dzimušu zīdaini autokrēsliņā būs jālec pāri kupenām?
