Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ietekmīgā runa NATO samitā Prāgā 2002. gada 21. novembrī. Pa kreisi — Igaunijas premjerministrs Sīms Kallass, pa labi — Lietuvas prezidents Valds Adamkus. Foto — Image Forum.
29. martā aprit 20 gadi, kopš Latvija kļuva par NATO dalībvalsti. Kā iekļuvām aliansē, kura mūs pasargājusi no Ukrainas likteņa vai pat vēl ļaunāka scenārija?
Situācija nebija daudzsološa.
1999. gada aprīlī NATO, pasaules spēcīgākā militārā alianse, savā 50 gadu jubilejas samitā Vašingtonā bija spērusi vēsturisku soli un uzņēmusi trīs valstis no bijušā padomju bloka — Poliju, Ungāriju un Čehiju —, un zīmējās jau plāni otrajam paplašināšanas vilnim. Latvija bija starp deviņām valstīm, kuras Vašingtonā saņēma piedāvājumu izstrādāt rīcības plānu dalībai NATO jeb ceļa karti ar mājasdarbiem, kas jāizpilda, lai nākamajā samitā 2002. gadā Prāgā saņemtu uzaicinājumu iestāties.
Taču jūlijā Rīgā ieradās NATO bruņoto spēku virspavēlnieks, amerikāņu ģenerālis Veslijs Klārks, un vizītes noslēgumā bez aplinkiem pateica toreizējam aizsardzības ministram Ģirtam Valdim Kristovskim: Latvia is in trouble.* Klārka teiktajā bija jaušama «līdzjūtība un skumjas», savā grāmatā Ielauzties NATO raksta Kristovskis.
