Elvīra Baldiņa. Foto — Matīss Purmalis.
Aktrise Elvīra Baldiņa tikko nosvinējusi 100 gadu jubileju. Viņa joprojām ik pa brīdim strādā un priecājas par katru nodzīvoto dienu
Aktrisei Baldiņai ir asa mēle. Atliek tikai pateikt, ka zvana žurnāliste, uzreiz atskan komentārs: «Valkāšanās pa svešām mājām — un tas būtu darbs?» Cērtu pretī, ka aktieris ir valkāšanās svešu cilvēku priekšā. Baldiņa nosmejas un siltā balsī piekrīt intervijai. Teatrālā ainiņa tomēr nedaudz turpinās, jo tiek izvirzīti nosacījumi: «Vai tu uzrakstīsi to, ko citi nekad nav uzrakstījuši? Par to, kā es vienu puiku izjokoju, ielejot terpentīnu dibenā?»
Sarunāto tikšanās laiku kundze nav aizmirsusi un gaida savā dzīvoklī Purvciemā. Piektajā stāvā! «Jā, es to varu — gan uzkāpt, gan nokāpt,» Baldiņa saka, vērodama, vai esmu aizelsusies. Sasveicinoties stingri saspiež roku, spēka gana. Šiverē pa virtuvi, sildīdama kafijas kannu un klādama galdu. «Cukuru kafijai? Nē? Ak, uzbaro? Es ēdu puspaciņu sviesta dienā un neiet labumā. Man ir normāls asinsspiediens un ritmiska sirdsdarbība!» Kundze ir lieliskā fiziskajā formā un gaišu skatījumu uz dzīvi. Ko darīt, lai cilvēks uzturētu tik priecīgu prātu? «Tie, kuri to nemāk, pārāk daudz koncentrējas uz sevi. Es laikam nemācēšu atbildēt uz jautājumu, jo nezinu, kā cilvēks var nebūt priecīgs. Mēs taču dzīvojam ļoti labi. Vai esi kādu Latvijā redzējusi badā nomirstam uz ielas? Nē!» saka aktrise. Kara laikā viņa bijusi Kurzemes katlā un ēdusi saasnojušus kartupeļus, jo nekā cita nebija. Saindējās. Taču ar jautājumu par priecīgu dzīvošanu Elvīra Baldiņa tik ļoti aizraujas, ka turpina: «Man cilvēki nedalās ne labos, ne ļaunos: ir laimīgie un nelaimīgie. Tā es skatos uz dzīvi.» Pati pieder pie tiem laimīgajiem, jo katru dienu priecājas par telefona sarunu ar draugiem vai ziedošu puķi. Lai rastu prieku, nevajagot vilkt līdzi vienu kreņķi un par to cepties. Izslējusi muguru, viņa noskaita: «Labāk eju dziedādama, nekā žēli raudādama, neba visa zeme zūd, kad man bēda bēdājama.»
