Foto — Nora Krevneva, F64.
Mākslinieks Oļegs Kuļiks pirms 15 gadiem performances laikā Rīgā tik smagi sagriezās ar stiklu, ka savu dzīvi dala «pirms Rīgas» un «pēc Rīgas» periodā. Pašlaik Rīgas Mākslas telpā apskatāmi daži viņa darbi, bet pats pirms nedēļas sniedza lekciju Sarkanā pateicība - par Krieviju, Latviju un pēcpadomju laika atziņām
Apsēsties nelielā kinoteātra pēdējā rindā līdzās Latvijas piesardzīgajiem māksliniekiem, kuratoriem un kritiķiem bija slikta doma. Vēlāk bija žēl, jo labākais, kas ar mani būtu noticis pēdējās nedēļās - dabūt pa galvu ar tomātu vai ābolu, ko lekcijas beigās Kuļiks izrāva no līdzpaņemtā pītā groza un svieda zālē.
«Mums ir liela valsts. Ja Maskavā kaut ko pasaka, pēc nedēļas to sadzird Vladivostokā. Esam izsmērēti kartē, pavisam atšķirīgi cilvēki, mentalitātes. Milzīgā teritorija neļauj cilvēkiem atrast un ieraudzīt citam citu. Tikai totalitārs režīms, noteikumu vardarbīga uzspiešana var valsti atturēt no iekrišanas haosā,» Kuļiks no skatuves teica.
