Izskatās pēc Ukrainas karalauka, taču tas ir Zemgalē. Šīfera jumts vienos caurumos. Mājām un automašīnām izsisti logi, ko cilvēki cenšas aizlipināt ar plēvi. Nolauzti, ar saknēm izrauti koki. Šoreiz vainīgas nevis krievu raķetes, bet vētra.
Kāds vīrs televīzijā stāsta, ka krusas graudi no debesīm krituši ābolu lieluma, tikai asi un stūraini kā šķembas. Citam ķermenis šausmīgos nobrāzumos, asinsizplūdumos. Tērvetes dabas parkā milzīgi postījumi, tas slēgts apmeklētājiem. Cik šī dabas nelaime izmaksās, vēl vajag aplēst, bet skaidrs, ka cilvēkiem būs nepieciešama palīdzība.
Dažos acu mirkļos var aiziet bojā gadiem rūpīgi koptais un lolotais. Dabas spēku postošā varenība ir biedējoša un traģiska, taču zinām — tāda ir dzīve, mums nav iespēju kontrolēt viesuli, atliek apdrošināties pret postījumiem un nokopt sekas.
