Neslēpšu, ka gaidu šī romāna iznākšanu 20. gadsimta vēstures romānu sērijā. Ne tāpēc, ka vēlreiz gribētu lasīt par kara un staļinisma brūcēm, bet autores Ingas Ābeles - viņas pamatīguma un talanta - dēļ. Laikā, kad visapkārt nekontrolētā daudzumā aug infromatīva draza, ir bauda lasīt rūpīgi meklētu un auklētu stāstu. Tas ir spēka avots.
Žurnāla intervijā rakstniece stāsta, ko par latviešiem un dzīvi sapratusi, veidojot jau trešo vēsturisko darbu - šoreiz aizvedot pēckara Latvijā pirms 1949. gada izsūtīšanām. Kā valdīt pār laiku, kura mānīgajā bezgalīgumā ir tik viegli aizmirst par katra mirkļa jēgu, bet citreiz tieši nespēja tikt pie gala, atšķetināt bijušos samezglojumus nedod mieru un smacē? Piemēram, kā mūsdienu Latvijas neatrisinātā čekas maisu sāga, kad pagātne turpina gruzdēt, pārogļot šodienu. Ingas Ābeles vērojumi ir dziļi, bet ne tumši, tie izstaro iekšēju spēku.
