Bērnu dienās ezerā taisījām tādu triku - viens, div, trīs, ievelc dziļi elpu, saritinies un peldi viļņos kā pludiņš. Kurš var ilgāk! Galvā sāk šalkt, bet vēl es varu izturēt šo sekundi, vēl vienu, vēl... Beigās ar šļakatu šalti lec augšā, kamp pēc elpas, tausties ar pēdām pēc zemes un skaties - vai kādam citam pludiņam vēl ir palicis gaiss un gribasspēks, vai arī esi uzvarējis.
Prezidenta vēlēšanu kampaņa, kas pamazām uzņem apgriezienus, atgādina šo spēli. Katrā ziņā skābekļa trūkums noteikti ir daļa no šīs politikas. Kurš ilgāk noturēsies bez elpas, bez valodas, plivinoties ar galvu zem ūdens līnijas un gaidot pēdējo brīdi, kad izspurgt? Līdz galu galā šķiet, ka visa Latvija ir tāds pludiņš, kas skaita pie sevis - es varu paciesties vēl vienu sekundi, vienu gadu, vienu termiņu. Bet dun jau ausīs un elpas trūkst. Vajag skābekli!
